9. Article — , saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena

cilvēka tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo apdrošināšanu. Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta pirmo daļu Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā arī darba zaudējums. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz: Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Eiropas Sociālās hartas normas, kas ratificētas ar 2013. gada 14. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar minēto likumu Latvija atzinusi par sev saistošu citstarp Eiropas Sociālās hartas 12. pantu. Tas paredz, ka valsts, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo drošību izmantošanu, apņemas: ieviest un uzturēt sociālās drošības sistēmu; uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī, vismaz līdzīgā tam līmenim, kas nepieciešams, lai ratificētu Eiropas Sociālās drošības kodeksu; progresīvi paaugstināt sociālās sistēmas nodrošināšanu līdz augstākam līmenim. Savukārt Eiropas Sociālās hartas 23. pants, kuru Latvija nav ratificējusi, garantē ikvienam vecāka gadagājuma cilvēkam tiesības uz sociālo aizsardzību. 15.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). 15.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina, precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16. punktu). 15.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās grupas. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka cilvēktiesības nosaka diskriminācijas aizliegumu personas vecuma dēļ (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.3.4. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka pensionāri ir sociālā grupa, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.2. punktu). Tomēr atšķirīga attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka ar vecumu saistītas diskriminācijas aizliegums balstīts uz mūsdienu tiesībfilozofisko atziņu, ka visi cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu vecuma grupu, piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ ir pieļaujama un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 112. lpp.). Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir atbilstoši jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību. 15.4. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā. Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Tā Satversmes tiesas judikatūrā ar sociālo nodrošinājumu saistīti tiesību jautājumi primāri tiek aplūkoti Satversmes 109. panta kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01 10.2. punktu un 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-03-01 10. punktu). Satversmes tiesa arī atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1. punktu). No Augstākās tiesas, tiesībsarga un pieaicināto personu argumentiem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs ir pietiekams, lai apmierinātu šīs pensijas saņēmēja pamatvajadzības un nodrošinātu, ka tas var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi lietā izskatāmais jautājums par vecuma pensijas minimālo apmēru ir saistīts ar cilvēka cieņas aizsardzību un ietilpst sociālo tiesību jomā. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietvertajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, bet pēc tam pārbaudīs to atbilstību Satversmes 91. pantam. 16. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu un 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.3. punktu). 16.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, ar Satversmes 109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu saprotami dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi - gan sociālā apdrošināšana, gan valsts sociālie pabalsti, gan arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Sociālās apdrošināšanas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem sociāliem riskiem, tostarp arī pensionēšanās vecumam, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu). Tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem, atšķirībā no tiesībām saņemt sociālo palīdzību, ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Viens no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir tas, ka saņemamais valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojums atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai nākotnē, iestājoties sociālās apdrošināšanas riskam, garantēs sociālo nodrošinājumu. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati persona šajā sistēmā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā. Tātad persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu). Lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, tai jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. No apmēra, kādā persona līdzdarbojusies sociālo iemaksu veikšanā, ir atkarīgs arī saņemamo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs. Tātad vispār personai, lai tā varētu saņemt izmaksas no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem, ir jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Sociālās apdrošināšanas iemaksu saistība ar izmaksām nodrošina arī cita šīs sistēmas pamatprincipa - pašfinansēšanās - ievērošanu. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī izmaksas no šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1. punktu). 16.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 4. panta 1. punktu viens no sociālās apdrošināšanas veidiem ir valsts pensiju apdrošināšana. Lai garantētu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, Latvijā ieviesta pensiju sistēma. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu veido citstarp likums "Par valsts pensijām", kura 7. panta 1. punkts noteic, ka vecuma pensija ir viens no valsts pensiju veidiem, kopā ar šim likumam pakārtotajiem tiesību aktiem. Pensiju sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos gadījumos pensionēties arī priekšlaicīgi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu). Vecuma pensiju piešķir, ja iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums - darbspēju zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta ar brīdi, kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma pensijas mērķis ir nodrošināt personai ienākumus, kad tā vairs nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu). Tādējādi vecuma pensijas kā sociālās apdrošināšanas veida pamatfunkcija ir nodrošināt (aizstāt) personas ienākumus tad, kad iestājies paredzētais sociālais risks - konkrēts, likumā noteikts vecums. Pensiju apdrošināšana atšķiras no citiem sociālās apdrošināšanas veidiem, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā notikuma iestāšanās laiks, proti, darbspēju zaudēšanas laiks, tiek prezumēts, turklāt apdrošināmais sociālais risks (darbspēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs - viss pensionāra atlikušais mūžs pēc pensijas piešķiršanas. Visā šajā laikā personas pamatienākumi ir pensija (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Tā kā arī vecuma pensija ir viens no Latvijā izveidotās pensiju sistēmas un sociālās apdrošināšanas veidiem, arī vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un to apmēra. Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt vecuma pensiju pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā līdzdarbojusies. Tādējādi šī sistēma orientē personas uz aktīvu darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensijas kapitāla kontā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu). Tādēļ arī personai ir tiesības sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Ikvienai personai ir jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana var ietekmēt tai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 27. punktu). Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām. Pensiju sistēmas ietvaros sabalansējami ienākumi un izdevumi, lai izvairītos no deficīta izveidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā, kā arī nodrošinātu to, ka pensijas izmaksas būs iespējamas arī nākotnē. Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un nodrošināta to mijiedarbība (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. punktu un 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 16.2. punktu). Tādējādi Latvijā sociālā apdrošināšana ir viens no tiesību uz sociālo nodrošinājumu aspektiem. Sociālā apdrošināšana aptver arī pensiju apdrošināšanu, kuras mērķis ir aizstāt personas ienākumus tad, kad iestājies paredzētais sociālais risks. Vecuma pensijas gadījumā tas ir konkrēts, likumā noteikts vecums. Līdz ar to vecuma pensijas saņemšana ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā. 17. Kā jau tika norādīts iepriekš, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē minimālās vecuma pensijas apmēra satversmība. Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu uz pensiju vismaz šādā apmērā ir tiesības jebkurai personai, kam piešķirta vecuma pensija. Tādēļ, lai izdarītu secinājumus par minimālās vecuma pensijas apmēra atbilstību Satversmei, sākotnēji aplūkojama tās vieta pensiju sistēmā. 17.1. Līdz 1991. gada 1. janvārim Latvijā pensijas piešķīra saskaņā ar PSRS 1956. gada 14. jūlija Valsts pensiju likumu. Pensija tika piešķirta, personai sasniedzot likumā noteikto vecumu, ja bija uzkrāts nepieciešamais darba stāžs. Šis likums neparedzēja sociālo iemaksu ieturēšanu no personas ienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 1. punktu). 1990. gada 29. novembrī tika pieņemts likums "Par valsts pensijām". Tajā noteiktā pensiju shēma bija balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem. Latvijai nostiprinot valstisko neatkarību, bija nepieciešams izveidot jaunu, ilgtspējīgu un uz obligātām individualizētām sociālās apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju sistēmu. Tādēļ Saeima 1995. gada 2. novembrī, uzsākot pensiju sistēmas reformu, pieņēma likumu ar tādu pašu nosaukumu "Par valsts pensijām". Viens no šīs reformas sociālajiem mērķiem bija garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas sakārtošanu (sk. Ministru kabineta 1995. gada 31. janvāra Pensiju reformas koncepciju. Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 9. februāris, Nr. 21). Ar 1995. gada likumu "Par valsts pensijām" Latvijā tika ieviesti arī šobrīd spēkā esošie uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, tostarp arī norma, ka pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Apdrošināšanas stāžu veido likumā noteiktie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi neatkarīgi no personas pilsonības (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu. Atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmajai daļai tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem. Šā panta ceturtajā un sestajā daļā noteikti izņēmuma gadījumi, kuros persona var saņemt pensiju arī priekšlaicīgi. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8.1 punkts noteic, ka vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums līdz šā likuma 11. pantā minētajam pieaug pakāpeniski. Tādējādi pensiju sistēma, kas Latvijā izveidota atbilstoši 1995. gada likumam "Par valsts pensijām" un darbojas arī šobrīd, veido saikni starp iemaksu apmēru un pensijas apmēru. Šī sistēma rada tiesības paļauties uz to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu). Līdz ar to jau vairāk nekā 20 gadus Latvijā darbojas pensiju sistēma, kas paredz personu aktīvu darbību un rūpes par regulārām iemaksām savā pensijas kapitāla kontā. 17.2. Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma. Pirmo līmeni veido obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un tajā piedalās visi iemaksu veicēji. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka valsts pensiju sistēmas pirmā līmeņa mērķis ir nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem. Pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās apdrošināšanas principu bāzētais raksturs veido zināmu saiti starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu). Līdz ar to pensiju pirmais līmenis ietver arī vecuma pensijas minimālo apmēru, kas pieejams papildus sociālās palīdzības pabalstiem, kuru pamatā ir ienākuma izvērtējums (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p. 29). Tādējādi arī minimālās pensijas apmērs tika piesaistīts sociālās apdrošināšanas iemaksām un šīs pensijas izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas sistēmas. Otrajā līmenī daļa no obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām ar līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldīta finanšu tirgū. Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants paredz, ka valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa, kuru veido uzkrātais fondētās pensijas kapitāls. Fondēto pensiju shēma ir valsts organizēts iemaksu veikšanas, iemaksāto līdzekļu administrēšanas, pensiju izmaksas un fondētās pensijas kapitāla izmantošanas pasākumu kopums, kas, nepalielinot kopējo iemaksu apmēru vecuma pensijām, dod iespēju iegūt papildu pensijas kapitālu, daļu no iemaksām vecuma pensijām ieguldot finanšu instrumentos un citos aktīvos šā likuma 12. pantā noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Valsts fondēto pensiju likuma 3. panta pirmajai un otrajai daļai otrais pensiju līmenis ir obligāts visiem sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija. Brīvprātīgi otrajam pensiju līmenim var pievienoties personas, kas dzimušas no 1951. gada 2. jūlija līdz 1971. gada 1. jūlijam. Savukārt pensiju trešo līmeni veido brīvprātīgās iemaksas, kuras veic darba devējs vai nodarbinātais privātā pensiju fondā un kuras tālāk tiek ieguldītas finanšu tirgū. Privāto pensiju fondu likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka pensiju fonds saskaņā ar šo likumu un pensiju plāniem uzkrāj un iegulda pensiju plānu dalībnieku pašu veiktās un viņu labā veiktās naudas līdzekļu iemaksas, lai nodrošinātu viņiem papildpensiju. Atbilstoši šā likuma 17. panta sestajai daļai šo pensiju attiecīgo iemaksu veicējs var saņemt no 55 gadu vecuma, tas ir, pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas. Līdz ar to pensiju sistēma Latvijā ir veidota tādējādi, ka strādājošajam ienākumu gūšanas laikā tiek veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, taču persona var izvēlēties papildus veikt arī brīvprātīgās iemaksas. Tādējādi persona, rūpējoties par to, lai tiktu veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī veicot papildu jeb brīvprātīgās iemaksas, nodrošina sev ienākumus, ko saņems pēc pensionēšanās. 17.3. Pensiju sistēmu ir ietekmējis gan sociālās apdrošināšanas sistēmas veidošanās process, gan Latvijas valsts vēsture. Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 29. novembrī pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Saskaņā ar šā likuma 1. pantu tiesības uz valsts pensijām bija gan Latvijas Republikas pilsoņiem, gan arī visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī bija Latvijas Republika. Tādējādi Latvijā pēc tās neatkarības atjaunošanas tika nolemts izveidot tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visas personas, kuras 1991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā. Veidojot jaunu sociālās apdrošināšanas sistēmu, Latvijai bija jāpārvar ievērojamas ar PSRS sabrukumu un valsts neatkarības atjaunošanos saistītas grūtības, jo personu uzkrājumi sociālās apdrošināšanas gadījumiem bija veidojušies citādas sistēmas un pat citas valsts ietvaros (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 12.2. punktu). Kā tiesas sēdē norādīja Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves, no pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas tiek izmaksātas pensijas arī personām, kas pensionējušās vai lielāko daļu savu aktīvo darba gaitu vadījušas līdz 1996. gadam, tādējādi vai nu nemaz neveicot apdrošināšanas iemaksas, vai tās veicot nelielā apmērā. Kā jau tika norādīts iepriekš, aplūkojot Latvijā izveidotās sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp ietver personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un sava sociālā nodrošinājuma apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati persona tajā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā. Tātad vispārīgi persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu). Līdz ar to katra persona dzīves laikā ar savu rīcību var ietekmēt tai nākotnē piešķiramās vecuma pensijas apjomu. Tomēr jāņem vērā, ka vēsturisku, dažkārt no pašām personām gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci. Personu iespējas veikt apdrošināšanas iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī. Tādēļ ne visām personām, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, ir bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi šobrīd no sociālās drošības sistēmas vecuma pensija tiek izmaksāta arī personām, kas nav veikušas iemaksas Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā vai ir tās veikušas nelielā apmērā. 17.4. Likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim, noteica, ka personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. Attiecīgi Noteikumu Nr. 924 2. punkts noteica, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots noteikts koeficients. Savukārt Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) noteica, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī. Ar 2019. gada 13. novembra grozījumiem likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otrajā daļā noteikts: personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Likumdevējs paredzēja, ka Ministru kabinetam jānosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze, kā arī minimālās vecuma pensijas apmērs, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtība. Atsaucoties uz šo pilnvarojumu, tika pieņemti Noteikumi Nr. 579, kuru 2. punkts paredzēja, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, personām ar invaliditāti kopš bērnības - 122,69 euro. Saskaņā ar šo punktu minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī. Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredz koeficientus, kas piemērojami minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados), par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma pensija. Proti, personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15 gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, - 1,3; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, - 1,7. Tādējādi likums "Par valsts pensijām" gan pirms 2020. gada 1. janvāra, gan pēc tam noteica, ka personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Šā apmēra noteikšana deleģēta Ministru kabinetam. Līdz 2020. gada 1. janvārim minimālās vecuma pensijas apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, bet pēc tam saskaņā ar Ministru kabineta veidoto regulējumu minimālajai vecuma pensijai tika noteikta atsevišķa aprēķina bāze. Līdz ar to vispār vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja atbilstoši personas uzkrājumam personīgajā pensijas kontā tai piešķiramā vecuma pensija ir mazāka par minimālo pensijas apmēru, šai personai tik un tā izmaksājama vecuma pensija minimālā apmērā. Tādējādi šīm personām izmaksājamā pensija tikai daļēji ir balstīta uz konkrētās personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Proti, personai izmaksājamo pensiju veido ne tikai tās personīgajā pensijas kontā uzkrātie līdzekļi, bet arī papildu piemaksa, lai izmaksājamā pensija sasniegtu vecuma pensijas minimālo apmēru. Piemēram, kā norādījusi Augstākā tiesa, tās tiesvedībā esošajā lietā pieteicējam, kas lielāko daļu apdrošināšanas iemaksu veicis pirms pašreizējās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas, sākotnēji aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bijis 68,03 euro mēnesī. Secinot, ka tas ir mazāks par valstī noteikto vecuma pensijas minimālo apmēru, Aģentūra paaugstināja pensiju līdz minimālajam apmēram - 83,24 euro mēnesī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.). Līdz ar to vecuma pensijas apmēru, kas šai personai aprēķināts ikmēneša izmaksai, veido 68,03 euro, kas uzkrāti personas personīgajā pensijas kontā, un 15,21 euro piemaksa, kas nepieciešama, lai pensija sasniegtu vecuma pensijas minimālo apmēru. Tātad personai, lai tā saņemtu vecuma pensiju minimālajā apmērā, ir pienākums noteiktu laiku, kas nepieciešams, lai vispār kvalificētos vecuma pensijas saņemšanai, līdzdarboties sociālās apdrošināšanas sistēmā. Ja šajā laika posmā veiktās sociālās iemaksas ir nelielas, persona nevar izveidot pietiekamu uzkrājumu, lai pati sev nodrošinātu vecuma pensiju vismaz minimālajā apmērā. Šādā gadījumā valsts papildina personai izmaksājamo pensiju, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu - no sociālās apdrošināšanas sistēmas līdzekļiem, ar piemaksu, kas nepieciešama, lai personai izmaksātu vecuma pensiju minimālajā apmērā. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka vismaz attiecībā uz personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba. No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo personai jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai, lai tā varētu saņemt vecuma pensiju šādā apmērā. No otras puses, piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, nav saistīta ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā vairāk līdzinās tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, kas nav saistīts ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. Pie šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. un 18.2. punktu). Minētajiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem līdzīgu funkciju pilda arī vecuma pensijas minimālais apmērs. Ministru kabinets likumprojekta "Par valsts budžetu 2021. gadam" paketē iekļāvis arī likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2021. gadam"". Saskaņā ar to minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei no 2021. gada 1. janvāra vajadzētu būt 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - 163 euro. Šā likumprojekta anotācijā norādīts, ka, "lai nodrošinātu pakalpojuma izmaksu minimālā apmērā, apmēra daļa, kas personai aprēķināta no iepriekš veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, arī turpmāk tiks izmaksāta no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt iztrūkstošā starpība līdz jaunajam minimumam - no Labklājības ministrijas pamatbudžeta programmas 04.00.00 "Valsts atbalsts sociālajai apdrošināšanai"". Tādējādi redzams, ka, arī pēc Ministru kabineta ieskata, piemaksa, kas nepieciešama, lai personai nodrošinātu vecuma pensiju minimālā apmērā, nav saistāma ar sociālās apdrošināšanas sistēmu. Minimālās vecuma pensijas un vispār vecuma pensijas atšķirības ir atzīmējušas arī vairākas pieaicinātās personas. Piemēram, Valsts kontrole norādījusi: lai minimālo vecuma pensiju pielīdzinātu minimālā ienākuma līmenim, jāapsver iespēja grozīt vecuma pensijas struktūru, nosakot, ka pensija sastāv no divām daļām - bāzes jeb sociālās pensijas, ko izmaksā no valsts pamatbudžeta, un sociālās apdrošināšanas pensijas, kas aprēķināta no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (sk. lietas materiālu 4. sēj. 73. lp.). Pieaicinātā persona Edgars Voļskis argumentēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav saistīts ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tam neesot vietas sociālās apdrošināšanas sistēmā un ka sociālās palīdzības, nevis sociālās apdrošināšanas sistēmas uzdevums esot nodrošināt to, lai arī pensionāri, kuri saņem nelielu pensiju, varētu apmierināt savas pamatvajadzības (sk. 2020. gada 10. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 58. lp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, analizējot Latvijas pensiju sistēmu, norādījusi, ka minimālā pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts, kuru saņem pensionēšanās vecumu sasniegušas personas, kam nav tiesību saņemt valsts pensiju, pilda vienādas funkcijas. Proti, gan vecuma pensijas minimālais apmērs, gan šis sociālā nodrošinājuma pabalsts papildina no ienākumiem atkarīgās shēmas, nodrošinot noteiktus ienākumus gandrīz katrai personai, kas ir vecāka par pensionēšanās vecumu (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p. 40). Tātad vispār vecuma pensija, kuras apmērs ir saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto personas iepriekšējos ienākumus, savukārt minimālās vecuma pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām personām. Līdz ar to secināms, ka minimālā vecuma pensija, kaut gan šobrīd ir daļa no Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas. 18. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz konkrēta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem vai konkrētā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.1. punktu). Tas pats attiecas arī uz citiem sociālās apdrošināšanas veidiem un sociālās palīdzības pasākumiem. Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības brīvību, ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 13. punktu). Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība nodrošināt, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un 109. pantā ietverto pienākumu, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā: 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu). 19. Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus, lai personas pensijas vecumā varētu īstenot tiesības uz vecuma pensijas minimālo apmēru (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem - tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir, panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos resursus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 6. punktu). Šā sprieduma 17. punktā jau aplūkota Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēma. Saskaņā ar valstī radīto sociālās apdrošināšanas sistēmu personai, sasniedzot noteiktu vecumu un uzkrājot noteiktu sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu, ir tiesības saņemt vecuma pensiju. Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu šī pensija nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālās pensijas apmēru. Šis apmērs līdz 2020. gada 1. janvārim bija noteikts Noteikumos Nr. 924 un Noteikumos Nr. 1605, bet pēc šā datuma - Noteikumos Nr. 579. Tiesas sēdē tiesībsargs un vairāku pieaicināto personu, tostarp Saeimas un Tieslietu ministrijas, pārstāvji, kas kritizēja minimālā pensijas apmēra adekvātumu, piekrita tam, ka likumdevējs ir radījis pensiju sistēmu un tādējādi veicis pasākumus, lai nodrošinātu personu iespējas īstenot sociālās tiesības. Arī Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir radījis regulējumu, kas ļauj ikvienai personai ar obligātajām un brīvprātīgajām iemaksām piedalīties sociālās apdrošināšanas sistēmā un, iestājoties noteiktiem apstākļiem, saņemt vecuma pensiju. Likums "Par valsts pensijām" kopā ar tam pakārtotajiem tiesību aktiem veido valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, kuras ietvaros ikviena persona var saņemt veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju. Lai veicinātu ikvienas personas cilvēka cienīgu eksistenci, likumdevējs noteicis, ka arī personas, kas veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, saņem minimālo vecuma pensiju. Līdz ar to valsts ir veikusi pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot sociālās tiesības. 20. Pārbaudot to, vai pasākumi, kas veikti personas tiesību uz sociālo apdrošināšanu īstenošanai, ir veikti pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī pienākums izveidot sociālās drošības sistēmu, kā arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Likumdevējam ir rīcības brīvība, nosakot sociālā nodrošinājuma minimumu, taču tā apmērs ir jānosaka ar tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā, kā arī jāveicina valsts ilgtspējīga attīstība, nodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas sabiedrības attīstības vajadzībām. Ja personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir konkretizētas likumā, tad attiecīgajam sociālās drošības sistēmas pasākumam kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19. punktu). Vecuma pensija ir daļa no Latvijas sociālās drošības sistēmas. Likumdevējs normatīvajā regulējumā paredzējis vecuma pensijas minimālo apmēru, kurš, kā tika secināts iepriekš, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas. Tādējādi, lai izvērtētu, vai, nosakot minimālās vecuma pensijas apmēru, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar minimālo vecuma pensiju saistītos jautājumus; 2) vai vecuma pensijas minimālais apmērs ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību; 3) vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.4. punktu). 21. Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums. Cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtiski lēmumi ir jāpieņem likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). 21.1. Saskaņā ar likumu "Par sociālo apdrošināšanu" Latvijā ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas nodrošina personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā un ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras tiek veiktas, kamēr persona ir nodarbināta. Tādējādi sociālās apdrošināšanas mērķis ir atvietot personas ienākumus šādu risku, tostarp vecuma, iestāšanās gadījumā. Kā jau tika norādīts iepriekš, vecuma pensijas minimālais apmērs pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas. Tādējādi šā apmēra mērķis atšķiras no sociālās apdrošināšanas mērķa. Likuma "Par valsts pensijām" 12. pants līdz 2020. gada 1. janvārim noteica, ka personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. No 2020. gada 1. janvāra šā panta otrā daļa paredz: "Ministru kabinets nosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kā arī minimālās vecuma pensijas apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību." Tādējādi likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību. Likuma "Par valsts pensijām" 2019. gada 28. novembra grozījumu anotācijā norādīts, ka ir nepieciešami grozījumi šā likuma 12. pantā, lai turpmāk par pamatu vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanai tiktu izmantota Ministru kabineta noteikta minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze, bet, tāpat kā līdz šo grozījumu izstrādei, vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanā ņemams vērā personas uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Anotācijā nav norādīts nedz mērķis, kādēļ būtu nosakāma minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze, nedz arī mērķis, kas ar šo bāzi vai piešķirto pensijas apmēru būtu jāsasniedz. Tādējādi nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz arī citos normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās normas īstenošanas kritēriji. Šādi kritēriji nav atrodami arī normatīvā regulējuma izstrādes dokumentos. Proti, nav noteikts nedz līmenis, līdz kādam atvietojami personas ienākumi, nedz konkrētas pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs paredzējis atbalstu tieši vecuma pensijas minimālā apmēra veidā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 20. punktu). Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka minimālās pensijas apmēra noteikšanu varētu deleģēt Ministru kabinetam, taču tā noteikšanas pamatprincipiem vajadzētu būt izskaidrotiem likumā, nevis kādā citā normatīvajā aktā (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 17. lp.). Arī Tieslietu ministrijas pārstāves argumentēja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet likumdevēja pienākums normatīvi noteikt minimālās pensijas apmēra aprēķināšanas metodi (sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 38. lp.). Gan Saeimas pārstāvis, gan Tieslietu ministrijas pārstāves atzina, ka šobrīd likumdevējs nav šos minimālās vecuma pensijas aspektus iestrādājis likumā. 21.2. Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka arī Ministru kabinets ar tām nav noteicis minimālās vecuma pensijas mērķus. Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts: "Lai garantētu tiesības uz sociālo nodrošinājumu (vismaz minimālā līmenī), svarīgi saglabāt vecuma pensiju minimālos apmērus atkarībā no personu kopējā apdrošināšanas stāža" (sk. lietas materiālu 3. sēj. 32. lp.). Savukārt Noteikumu Nr. 579 anotācijā norādīts vien tas, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta atbilstoši valsts budžeta fiskālajam ietvaram. Šīs neskaidrības dēļ arī lietas dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, kāds tad īsti ir vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis. Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka personām ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju - vismaz minimālajā apmērā, kas ļautu šīm personām vecumdienās saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi. Pēc Augstākās tiesas ieskata, šim sociālajam nodrošinājumam vajadzētu būt tādam, lai persona varētu nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, proti, visu, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, tāpat arī piekļuvi kultūras iestādēm. Tātad valsts vecuma pensijas sistēmai vajadzētu būt tādai, kas palīdzētu mazināt konkrētajā sabiedrības daļā valdošo nabadzības līmeni, nodrošinot šīm personām vecumdienās reālu iespēju atļauties cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamos materiālos labumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5., 7. un 8. lp.). Tiesībsargs norādījis, ka sociālās apdrošināšanas sistēmai būtu jānodrošina personām cilvēka cienīgs dzīves līmenis. Vecuma pensijas mērķis esot garantēt personai ienākumus sociālā riska - vecuma - iestāšanās gadījumā. Tādējādi, pēc tiesībsarga ieskata, arī minimālajam vecuma pensijas apmēram būtu jānodrošina tās saņēmējam vismaz cilvēka cienīga dzīve un jāapmierina viņa pamatvajadzības - pēc ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes - un, ja saņēmējs ir persona ar invaliditāti, arī tās vajadzības, kas saistītas ar īpašo veselības stāvokli (sk. lietas materiālu 4. sēj. 11., 12. un 25. lp. un 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 141. lp.). Ministru kabinets, kā norādījis savā atbildes rakstā, piekrīt tam, ka Noteikumos Nr. 924 noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs nav bijis pietiekami liels, taču nepiekrīt tiesībsarga pieteikumā minētajam, ka "sociālās apdrošināšanas sistēmas ideja ir nodrošināt nevis minimālu iztikšanu, bet gan cienīgu dzīves līmeni". Pēc Ministru kabineta ieskata, sociālās apdrošināšanas un arī vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis ir sniegt cilvēkam zaudēto darba ienākumu kompensāciju, iestājoties kādam no normatīvajā regulējumā ietvertajiem apdrošināšanas riskiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 62. un 67. lp.). Vecuma pensijas minimālais apmērs esot noteikts, lai nodrošinātu personai regulārus ienākumus samērīgā proporcijā ar tiem ienākumiem, ko tā guvusi pirms pensionēšanās (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 97. lp.). Saeima savā rakstveida viedoklī nav norādījusi minimālā vecuma pensijas apmēra noteikšanas mērķi, tomēr no Saeimas argumentiem par to, ka persona papildus vecuma pensijai var saņemt arī cita veida sociālo palīdzību savu pamatvajadzību apmierināšanai, secināms, ka, pēc Saeimas ieskata, minimālajai vecuma pensijai nav obligāti jānodrošina personas pamatvajadzību apmierināšana (sk. lietas materiālu 3. sēj. 101. un 102. lp.). Arī Labklājības ministrija savā rakstveida viedoklī norādījusi, ka vecuma pensijai primāri jābūt saistītai ar veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja personai pēc vecuma pensijas saņemšanas nepietiek līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai, tā varot saņemt arī citus sociālās drošības sistēmas pabalstus un pakalpojumus (sk. lietas materiālu 3. sēj. 89. un 90. lp.). Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvajā ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" norādīts, ka, no vienas puses, vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt tādam, lai tiktu segtas indivīda pamatvajadzības, tomēr, no otras puses, tas nedrīkst ietekmēt cilvēku motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 21. lpp.). Valsts kontrole savā rakstveida viedoklī paudusi viedokli, ka pensiju sistēmas mērķis ir garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas sakārtošanu, tostarp nodrošinot izmaksu tiešu saistību ar konkrētas personas veiktajām iemaksām, bet pensiju pirmā līmeņa mērķis esot nodrošināt minimālu ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs iedzīvotāju grupas vidū. Valsts kontrole 2015. gadā revīzijas rezultātā secinājusi, ka šis mērķis attiecībā uz visiem pensiju saņēmējiem pilnībā īstenots netiek (sk. lietas materiālu 4. sēj. 80. un 81. lp.). Tieslietu ministrija savā rakstveida viedoklī atzinusi, ka apstrīdētās normas nespēj garantēt tādu sociālā nodrošinājuma līmeni, kas būtu vērtējams kā adekvāts vecuma gadījumā, un pievienojas Ministru kabineta argumentam par to, ka personas sociālā nodrošinājuma apjomu nosaka visu tai paredzēto sociālās drošības atbalsta pasākumu, ieskaitot uz sociālajām iemaksām nebalstītu pabalstu, kopums. Tādēļ valsts vecuma pensijas apmērs, kas nespēj nodrošināt visu personas pamatvajadzību apmierināšanu vismaz minimālā līmenī, vēl neesot pamats secinājumam, ka valsts nav īstenojusi no Satversmes 109. panta izrietošās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 105. lp.). Tādējādi secināms: lietas dalībnieki un pieaicinātās personas piekrīt tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis atšķiras no vecuma pensijas mērķa, kas ir ienākumu atvietojums, tomēr lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi viedokļi par to, kāds ir vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis. Tiesībsargs un Augstākā tiesa norāda, ka šā apmēra mērķis ir panākt, lai tiktu nodrošināta attiecīgās pensijas saņēmēju pamatvajadzību apmierināšana. Ministru kabinets, Saeima, Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija piekrīt tam, ka vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt adekvātam, taču uzskata, ka tas skatāms kopsakarā ar citiem personām pieejamiem sociālās drošības pasākumiem un līdz ar to šim apmēram pašam par sevi neesot jābūt tādam, kas nodrošinātu personu pamatvajadzību apmierināšanu. 21.3. Vecuma pensija atvieto personas ienākumus tad, kad persona sasniedz normatīvajā regulējumā noteiktu vecumu. Tiek prezumēts, ka, sasniedzot šo vecumu, persona kļūst darbnespējīga. Turklāt šī darbnespēja, atšķirībā no pārejošas darbnespējas, ir pastāvīga un turpinās līdz pat personas dzīves beigām. Līdz ar algota darba pārtraukšanu samazinās pensijas saņēmēju ienākumi un attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves norisēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 28.2. punktu). Tādējādi vecuma pensija kļūst par personas galveno ienākumu avotu. Kā jau tika norādīts iepriekš, pensionāri ir uzskatāmi par sociālo grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo vairāk attiecas uz tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam. Pie šādiem pensionāriem pieskaitāmi arī tie pensionāri, kuri saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā. Jāņem vērā arī tas, ka jebkura ekonomiskā krīze visvairāk ietekmē tieši personas ar salīdzinoši zemiem ienākumiem. Recesija visnegatīvāk ietekmē zemo ienākumu grupas, kuras arī vislēnāk izjūt ekonomiskās situācijas uzlabošanos (sk.: World Bank Scientific Research: Latvia: "Who is Unemployed, Inactive or Needy? Assessing PostCrisis Policy Options", 2013, p. 5). Ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru, it īpaši to pensionāru, kuri saņem minimālo vecuma pensiju, labklājības nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana, kā arī šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam. Nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz arī citā regulējumā šādi pamatprincipi nav ietverti un attiecīgi nav atrodami arī Ministru kabineta izdotajās apstrīdētajās normās. Tādējādi likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanu saistītos jautājumus. 22. Tiesībsargs pieteikumā Satversmes tiesai norādījis, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta, nevis pamatojoties uz konkrētu metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts finansiālās iespējas konkrētajā brīdī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs šo apgalvojumu papildināja ar to, ka vecuma pensijas apmērs šķiet noteikts uz politiskās vienošanās pamata (sk. 2020. gada 10. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 94. lp.). Gan Ministru kabinets atbildes rakstā, gan Ministru kabineta pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs noteikts, ņemot vērā fiskālo situāciju valstī. Arī visas pieaicinātās personas gan rakstveidā, gan tiesas sēdē paustajos viedokļos norādījušas, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas noteikts ar apstrīdētajām normām, ir tāds, kādu, pēc likumdevēja ieskata, pieļauj valsts budžeta iespējas. Gan Saeimas, gan Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja: vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts ar ekonomiskos rādītājos balstītu metodi, kas saistīta ar personu ienākumu līmeni, tādēļ apstrīdētās normas neatbilst Satversmei (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 14. lp. un 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 38. lp.). 22.1. Vecuma pensijas apmēru un piešķiršanas kārtību reglamentē likums "Par valsts pensijām". Tā