16. Article

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu). 16.1. Apstrīdētās normas ir pieņemtas ar Grozījumiem Kapitālsabiedrību pārvaldības likumā. Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums tika pieņemts un 2019. gada 28. jūnijā izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 129 normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personai skaidri paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). No apstrīdētajām normām persona var izsecināt un paredzēt, kādu apstākļu dēļ viņu nedrīkst izvirzīt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa kandidātu. Proti, par šāda amata kandidātu citstarp nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs, persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Lietas dalībnieki ir vienisprātis un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulētas. 16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojums noteikts, neievērojot labas likumdošanas principu. Proti, likumdevējs likumdošanas procesā neesot veicis pienācīgu izvērtējumu un neesot pamatojis nepieciešamību apstrīdētajās normās ietvert absolūto aizliegumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. Tie ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība par pieņemto lēmumu tiesiskumu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi arī to, ka absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ tā atbilstībai samērīguma principam ir izšķiroša nozīme (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Lietas dalībnieku un pieaicināto personu argumentus par to, vai apstrīdētās normas paredz absolūto aizliegumu un vai likumdevējs, nosakot šādu aizliegumu, ir pienācīgi izvērtējis tā nepieciešamību, Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot, vai apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam.