20. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka aizliegums kandidēt uz valdes locekļa amatu personai, kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir absolūts. Līdzīgu viedokli pauž arī vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. iur. Edvīna Danovska viedokli lietas materiālu 2. sēj. 136. lp. un Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 141. lp.). Savukārt Saeima norāda, ka šis aizliegums nav absolūts, jo tas neattiecoties uz ikvienu par noziedzīgu nodarījumu sodītu personu, bet tikai uz tādām personām, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 107. un 114. lp.). Satversmes tiesa savā judikatūrā jau vairākās lietās ir vērtējusi pamattiesību ierobežojumus, kuri uzskatāmi par absolūtiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01 un 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesiskajam regulējumam, kas piemērojams neatkarīgi no konkrētā gadījuma apstākļiem, ir absolūts raksturs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 10. aprīļa sprieduma lietā "Evans v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 6339/05, 89. punktu). Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka par absolūtu aizliegumu uzskatāmas tādas tiesību normas, kas bez jebkādiem izņēmumiem attiecas uz visām personām, kuras nonāk to tvērumā, kā arī tādi tiesību normās ietverti personas pamattiesību ierobežojumi, kuri pēc būtības nav atkarīgi ne no kādiem individuālajiem apstākļiem (sk.: Cumper P., Lewis T. Uncertainty, Irony and Subsidiarity: Blanket Bans and the European Court of Human Rights' Procedural Turn. International and Comparative Law Quarterly, 2019, Volume 68, Issue 3, p. 613). Nosakot, vai apstrīdētajās normās ir ietverts absolūts personas pamattiesību ierobežojums, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu, tādējādi pieļaujot izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. arī Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu attiecas uz visām personām, kas bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Kaut arī šis regulējums neattiecas uz jebkuru personu, kas sodīta par kādu noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz personām, kas izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, tas pilnībā liedz atsevišķai personu grupai kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu (sk. arī Dr. iur. Valentijas Liholajas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 115. lp.). Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums neparedz katra konkrēta gadījuma izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus izņēmumus. Turklāt aizliegums ir noteikts uz mūžu, proti, ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums ir absolūts.