23. Article

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23. punktu). 23.1. Apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais aizliegums kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Pieaicinātā persona Dr. iur. Valentija Liholaja norāda, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā ir paredzēti 329 tīši noziedzīgi nodarījumi, kas apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību un veselību, mantiskās intereses, tautsaimniecības intereses, pārvaldības kārtību, valsts institūciju normālu darbību. Tomēr šo noziedzīgo nodarījumu kaitīguma pakāpe esot dažāda, proti, tie kvalificēti gan kā kriminālpārkāpumi, gan kā noziegumi, tos savukārt iedalot mazāk smagos, smagos vai sevišķi smagos noziegumos (sk. lietas materiālu 2. sēj. 115.-116. lp.). Absolūtais aizliegums noteikts personām, kas izdarījušas jebkādus tīšus noziedzīgus nodarījumus, kuri pēc savas būtības apdraud ļoti dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses un kuru kaitīguma pakāpe arī ir atšķirīga. Turklāt no apstrīdētajām normām izriet, ka sodāmības dzēšanai vai noņemšanai nav nekādas nozīmes. No Kapitālsabiedrību pārvaldības likumprojekta izstrādes materiāliem izriet, ka Zemkopības ministrija diskusijās aicinājusi izšķirošu nozīmi piešķirt nevis tam, ka persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam un raksturam. Ierobežojumam vajagot būt pamatotam un samērīgam. Personas reiz agrāk izdarītam salīdzinoši nebūtiskam noziegumam, par kuru sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nevajadzētu radīt personai nepamatotus ierobežojumus (sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 26.-30. lp.). Tomēr citas diskusijas, kurās būtu ņemts vērā noziedzīgu nodarījumu sastāvs un ar tiem apdraudēto interešu raksturs vai kaitīguma pakāpe, Saeimas komisijas un tās darba grupas sēdēs nav notikušas. Izvērtējot apstrīdēto normu izstrādes materiālus, nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības izvērtējis, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu. Tāpat nav veikts izvērtējums arī attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu kaitīguma pakāpi. Satversmes tiesa nekonstatē, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu, būtu vērtējis noziedzīgu nodarījumu kaitīguma pakāpi vai to, kādas intereses konkrētie noziedzīgie nodarījumi apdraud. 23.2. Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Jāņem vērā arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Piemērojot apstrīdētās normas, nozīme ir ne tikai tam, ka persona reiz tika sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet arī tam, ka šāds ierobežojums saglabājas uz mūžu neatkarīgi no tā, vai personai sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Kriminoloģiskie pētījumi liecina: jo ilgāku laiku persona atradusies sabiedrībā un nav izdarījusi jaunu noziedzīgu nodarījumu, jo lielāka varbūtība, ka sodītā persona atturēsies no atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Vairumā gadījumu sodītas, bet desmit gadus no atkārtotu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas atturējušās personas risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu krītas līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Probācijas dienesta viedokli lietas materiālu 2. sēj. 123. lp.). Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrās daļas 5. punktam viens no soda mērķiem ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Turklāt likumdevējs Latvijas tiesiskajā sistēmā ir ieviesis sodīto personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties (sk. arī Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu). Personai, kurai atbilstoši Krimināllikuma regulējumam sodāmība ir dzēsta vai noņemta, likumdevējs var noteikt papildu ierobežojumus vai juridiskas sekas tikai tad, ja tas nepieciešams būtisku interešu aizsardzībai un nodrošināšanai. Minētā institūta pastāvēšana pati par sevi apstiprina to, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, dzīves gaitā var mainīties. Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu, būtu pēc būtības apspriedis iespēju, ka personas attieksme un rīcība laika gaitā var mainīties. Līdz ar to likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.