24. Article

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās par to, ka absolūtais aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējs un vairākas pieaicinātās personas norāda uz vairākiem iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, proti, tādiem izņēmumiem no apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā aizlieguma, ar kuriem šā aizlieguma mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 16.-17. lp., Dr. iur. Valentijas Liholajas viedokli 2. sēj. 118. lp. un Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli 2. sēj. 142. lp.). Saskaņā ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta piekto un sesto daļu, kā arī šā likuma 37. panta piekto un sesto daļu valdes un padomes locekļu kandidātu izvērtēšanai tiek izveidota nominācijas komisija, kas citstarp izvērtē arī kandidātu atbilstību noteiktiem kritērijiem. Kandidātu nominēšanas un atlases kārtība, tostarp nominācijas komisijas pienākumi, detalizētāk noteikta Noteikumos Nr. 20 un Pārresoru koordinācijas centra izstrādātajās Vadlīnijās kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātu atlasei un izvērtēšanai kapitālsabiedrībās, kurās valstij kā dalībniekam (akcionāram) ir tiesības izvirzīt valdes vai padomes locekļus (sk. Vadlīnijas kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātu atlasei un izvērtēšanai kapitālsabiedrībās, kurās valstij kā dalībniekam (akcionāram) ir tiesības izvirzīt valdes vai padomes locekļus, pieejamas: http://www.valstskapitals.gov.lv/). Tādējādi valdes un padomes locekļu kandidātus jau šobrīd izvērtē speciāli izveidota nominācijas komisija. Spēkā esošais normatīvais regulējums nosaka mehānismu, proti, nominācijas komisiju, kas varētu izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai pārliecinātos par to, vai iepriekš par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas personība un izdarītā nodarījuma apstākļi neliecina par to, ka persona varētu apdraudēt sabiedrības intereses par efektīvu kapitālsabiedrības pārvaldīšanu. Apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais aizliegums attiecas uz visiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri pēc būtības apdraud ļoti dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, tostarp arī tādiem, kas rada tiešu risku sabiedrības labklājībai, piemēram, ir vērsti pret tautsaimniecības interesēm, saistīti ar dienesta ļaunprātību vai korupciju, apdraudējuši juridiskās personas mantiskās intereses (sk. Dr. iur. Valentijas Liholajas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 115. lp.). Nosakot izņēmumus no konkrētā aizlieguma un precizējot, uz kādām ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm ir attiecināms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums, jāņem vērā, ka aizliegums joprojām būtu viens no līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt sabiedrības intereses par kapitālsabiedrību efektīvu pārvaldīšanu. Turklāt šāda individuālo apstākļu un individuālas personas izvērtēšanas iespējamība nebūt nenozīmētu to, ka personai tiks dota iespēja kļūt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekli. Apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, tomēr likumdevējs šādus izņēmumus nav apsvēris. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam un nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.