3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 106. pantam esot vērtējama tikai tiktāl, ciktāl tā liedz par publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa kandidātu izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Proti, citas situācijas, ko arī regulē apstrīdētā norma, - personas izvirzīšana atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatam un personas izvirzīšana publiski privātas kapitālsabiedrības padomes locekļa amatam - neesot vērtējamas, jo konstitucionālā sūdzība kalpojot tikai konkrētas personas pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas sakārtošanai. Apstrīdētā norma neierobežojot tādas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, kuras būtu ietvertas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā. Proti, personas tiesības kandidēt uz valdes locekļa amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā neietilpstot Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā, jo publiski privātas kapitālsabiedrības valdes loceklim tiekot uzticēta rīkošanās ar publiski privātas kapitālsabiedrības mantu. Tādējādi jautājums esot nevis par personas tiesībām prasīt, lai tai tiktu uzticēta svešas mantas pārvaldīšana, bet gan par publiskas personas tiesībām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlēties personu, kurai uzticēt savas mantas pārvaldīšanu. Savukārt tad, ja varētu atzīt, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības, šāds ierobežojums būtu uzskatāms par pamatotu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nevarot tikt uzskatīts par absolūtu, jo tas attiecoties nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Turklāt pat tad, ja šis aizliegums varētu tikt uzskatīts par absolūtu, spriežot par to, vai likumdevējs ir izvērtējis šā absolūtā aizlieguma nepieciešamību, būtu jāpārbauda nevis tas, vai aizliegums ir noteikts ar likumu, bet gan tas, vai aizliegums ir samērīgs. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi esot gan sabiedrības labklājības aizsardzība, veicinot efektīvu publiski privātu kapitālsabiedrību pārvaldīšanu un nodrošinot racionālu un ekonomiski pamatotu resursu izmantošanu, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, nodrošinot sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka izskatāmajā lietā noteiktas prasības ir izvirzītas personai, kura kandidē uz augsta līmeņa valsts amatpersonas amatu. Apstrīdētā norma esot piemērota abu leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tā veicinot sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai un valstij, tādējādi aizsargājot demokrātisko valsts iekārtu. Tāpat apstrīdētā norma mazinot iespējamību, ka publiski privāta kapitālsabiedrība tiktu pārvaldīta neefektīvi. Saeima norāda, ka likumdevējam apstrīdētās normas pieņemšanas laikā nebija saistoša metodoloģija, pēc kuras Satversmes tiesā tiek vērtēta tādu pamattiesību ierobežojumu satversmība, kas ir uzskatāmi par absolūtiem, jo šāda metodoloģija esot ieviesta vairāk nekā trīs gadus pēc apstrīdētās normas pieņemšanas. Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem līdzekļiem leģitīmos mērķus nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē. Sabiedrības uzticēšanās demokrātiskai valsts iekārtai mazinātos, ja par tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu sodītas personas varētu ieņemt publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tāpat būtu jārēķinās ar risku, ka publiski privātas kapitālsabiedrības pārvaldība varētu būt neefektīva. Visbeidzot, kaitējums, kas ar apstrīdēto normu nodarīts Pieteikuma iesniedzēja tiesībām, esot salīdzinoši mazs, jo Pieteikuma iesniedzējs vēl joprojām varot strādāt konkrētajā kapitālsabiedrībā kā darbinieks un valdes locekļa amats viņam būtu tikai papildu nodarbošanās. Samērojot labumu, ko no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma iegūst sabiedrība, ar kaitējumu, ko šāds ierobežojums nodara Pieteikuma iesniedzējam, varot secināt, ka noteiktais ierobežojums ir atbilstošs.