6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma nebūtu vērtējama tikai tajā apjomā, kas attiecas uz valdes locekļa amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā. Apstrīdētā norma attiecoties uz atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrībām un aptverot dažādu formu kapitālsabiedrības. Tādējādi būtu vērtējamas gan iespējas kandidēt uz atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu, gan iespējas kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Satversmes 106. panta tvērumā ietilpstot arī kapitālsabiedrības valdes locekļa amats. Atšķirīgs secinājums būtu pretējs Satversmes 106. pantā lietotā termina "ikviens" jēgai un būtībai. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais aizliegums. Lai gan minētais aizliegums neesot attiecināts uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības, tas nemainot tā absolūto un negrozāmo raksturu attiecībā uz tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Lai gan tiesībsargs piekrīt Saeimas viedoklim, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt sabiedrības labklājību -, par leģitīmo mērķi šādam ierobežojumam nevarot uzskatīt demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Tieši pretēji - mūsdienu sabiedrībai esot nepieciešama attīstīta un progresīva valsts, tātad arī jauni profesionāļi, kas savas zināšanas un pieredzi var ieguldīt visas Latvijas attīstības labā. Ja persona pagātnē izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas pēc savām sekām nav bijis smags, un šai personai sodāmība dzēsta, tas varot nozīmēt, ka persona savus uzskatus un vērtības laika gaitā ir mainījusi. Arī šādas personas varot sniegt savu ieguldījumu valstij. Pretēji Saeimas norādītajam izskatāmajā lietā esot izmantojama no Satversmes tiesas 2017. gada 14. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 izrietošā metodoloģija, vērtējot to, vai absolūtais aizliegums atbilst samērīguma principam. Proti, lai gan apstrīdētā norma tika pieņemta vēl pirms minētā sprieduma, likumdevējam atbilstoši racionāla likumdevēja principam vajadzējis proaktīvi reaģēt uz šādu Satversmes tiesas spriedumu un tajā lietoto metodoloģiju. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai, un likumdevējs esot pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību, taču neesot izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas. Proti, likumdevējam vajadzējis apsvērt, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgais nodarījums, kura izdarītājam tiek liegts ieņemt gan atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības, gan publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tāpat, nosakot attiecīgo ierobežojumu, neesot ņemts vērā tas, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī savu apgalvojumu, ka, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Jau pašlaik pastāvot nominācijas komisija, un neesot objektīvu šķēršļu, kas tai liegtu izvērtēt arī tādas personas atbilstību valdes locekļa amatam, kura savulaik tikusi sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Visbeidzot, arī tiesībsargs vērš uzmanību uz savu vēstuli Ministru prezidentam, kurā viņš lūdzis nodrošināt to, ka atbilstoši katras tiesību nozares specifikai tiek pārskatīti normatīvie tiesību akti, kas paredz personām ierobežojumus attiecībā uz konkrētu nodarbošanos agrāk izdarīta noziedzīga nodarījuma dēļ.