4. Article

Nevaru piekrist arī Spriedumā secinātajam par Ministru kabineta un Saeimas lomu gadskārtējā valsts budžeta pieņemšanā. 4.1. Sprieduma 21.3. punktā secināts, ka "[..] likumā noteikts pienākums atvēlēt konkrēta apmēra finansējumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vērā sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības prognozi, kā arī sabalansēt plānotos izdevumus starp visām nozarēm, Ministru kabinetu budžeta sastādīšanas procesā sasaista. Šāda likuma norma pēc būtības liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rēķinoties ar pastāvošo ekonomisko situāciju, kā arī valstij faktiski pieejamiem finanšu resursiem (sal. sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/01). Jo vairāk likumos iekļautu konkrēta apmēra budžeta finansējumu paģērošu prasījumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence brīvi lemt par valsts uzdevumu finansēšanas prioritātēm un izpildvaras iespējas izpildīt valsts uzdevumus." Šāda Tiesas atziņa bez izvērstāka skaidrojuma rada pamatu tādai interpretācijai, ka Saeima nedrīkst rezervēt nekādus budžeta līdzekļus, tostarp ārpus viena saimnieciskā gada, un tādējādi būtiski ierobežo Saeimas rīcības brīvību attiecībā uz ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu. Izskatāmās lietas apstākļos tika vērtēta finansējuma pieauguma nodrošināšana konkrētai tiesību nozarei, piesaistot to iekšzemes kopproduktam, taču Spriedumā trūkst norādes uz to, vai vēl kādas citas situācijas arī nebūtu vērtējamas kā tādas, kas liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rēķinoties ar pastāvošo sociālekonomisko situāciju. Šādas norādes trūkums var radīt priekšstatu, ka Tiesa izskatāmajā lietā ir lēmusi pretēji tam, ko pati iepriekš atzinusi vairākās ar tiesībām uz sociālo nodrošinājumu saistītās lietās (lietas Nr. 2019-24-03 (garantētais minimālais ienākums), Nr. 2019-25-03 (personas atzīšana par trūcīgu) un Nr. 2019-27-03 (valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs)). Spriedums nebūtu interpretējams tādējādi, ka ar to tiek apšaubīts likumdevēja pienākums izlemt valstij nozīmīgus jautājumus. 4.2. Spriedumā Tiesa atsaukusies uz Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/0. Piekrītu, ka no tā var izdarīt Sprieduma 21.3. punktā norādīto secinājumu: "[..] jo vairāk likumos iekļautu konkrēta apmēra budžeta finansējumu paģērošu prasījumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence brīvi lemt par valsts uzdevumu finansēšanas prioritātēm un izpildvaras iespējas izpildīt valsts uzdevumus." Taču šāds secinājums tikai daļēji atspoguļo to, ko atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa. Lietuvas Konstitucionālā tiesa secināja, ka izņēmuma gadījumā Seims var pieņemt normas, kas paredz noteiktus valsts budžeta izdevumus. Lietuvas Konstitucionālā tiesa uzsvēra, ka šādos likumos var paredzēt tikai tādus valsts budžeta izdevumus, kas nepieciešami, lai sasniegtu noteiktu, vispārsvarīgu mērķi konkrētā likumā noteiktā laika posmā, ja šīs vajadzības nevar apmierināt viena budžeta gadā. Proti, šādas normas ir pieļaujamas attiecībā uz ilgtermiņa risinājumiem (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 25/01 7.3. punktu). Šādu pieeju, vērtējot valdības un likumdevēja pilnvaras valsts budžeta sagatavošanā un pieņemšanā, Lietuvas Konstitucionālā tiesa apstiprināja arī savā nesenajā spriedumā. Proti, 2020. gada 3. novembrī Lietuvas Konstitucionālā tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 8/2019 un tajā norādīja, ka Seims nevar noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas ierobežotu vai noliegtu valdības pilnvaras sagatavot Konstitūcijā noteikto valsts budžeta projektu (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 8/2019 65.1. un 67.1. punktu). Šajā pašā spriedumā ir ietverts arī šāds atzinums: tā kā Lietuva ir parlamentāra republika un tās Konstitūcijā ir nostiprināts princips, ka valdība ir atbildīga Seimam, valdībai kā likumu izpildītājai ne tikai ir jāievēro pašas noteiktās prioritātes un vadlīnijas, bet arī jāīsteno Seima noteiktās valsts politikas prioritātes dažādās dzīves jomās. Tas pats par sevi neliedz valdībai tai ar Konstitūciju piešķirtās pilnvaras izstrādāt valsts budžetu (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 8/2019 65.2. un 67.2.1.2. punktu). Tātad Lietuvas Konstitucionālā tiesa līdzīgi kā 2002. gada 14. janvāra spriedumā atzina, ka likumi, kas paredz noteiktus budžeta izdevumus, izņēmuma gadījumā ir pieļaujami. Līdz ar to Spriedumā norādītais tikai daļēji atspoguļo Lietuvas Konstitucionālās tiesas izdarītos secinājumus lietās, kurās vērtēta izpildvaras un likumdevēja loma budžeta pieņemšanas procesā. 4.3. Tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Salīdzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām konstitucionālajām institūcijām, tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. punktu). Tātad Saeima ir Latvijas tautas tieši leģitimēta valsts varas institūcija. Sprieduma 22. punktā atzītais, ka Saeima nedrīkst ilgtermiņā "iezīmēt" budžeta izdevumu daļas un par indikatoru valsts budžeta finansējuma palielināšanai izmantot iekšzemes kopproduktu, mazina Saeimas kā konstitucionāla orgāna nozīmi parlamentārā republikā. No Sprieduma nav saprotams, kāpēc Saeimai varētu tikt liegta iespēja konceptuāli lemt par sabiedrībai un valstij vispārsvarīgu jautājumu ilgtermiņa risinājumiem, jo īpaši tādā gadījumā, ja Saeima paredz attiecīgā regulējuma īstenošanai nepieciešamos līdzekļus. Piekrītu, ka izskatāmajā lietā Saeima nebija paredzējusi līdzekļus un nebija ņēmusi vērā normu, kas tai uzlika par pienākumu noteikta finansējuma piešķiršanu augstākajai izglītībai. Tas izskatāmās lietas apstākļos varēja būt pietiekams pamats atzīt, ka Saeima savas tiesības ir izmantojusi pretēji Satversmē noteiktajam. Taču, abstrahējoties no izskatāmās lietas, neredzu pamatu Spriedumu tulkot tādējādi, ka Saeimai vispār būtu liegta iespēja lemt par ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu un valsts uzdevumu finansēšanas prioritātēm, kuras Ministru kabinetam, sastādot budžetu, būtu jāievēro. Tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Satversmē noteiktajam Saeimai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas izšķir nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus. Tāpat Satversme Saeimai piešķir tiesības lemt par jautājumiem, kas skar valsts budžetu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.3. punktu). Šī atziņa uzsver Saeimas lomu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Taču tā neizslēdz nepieciešamību ievērot varas dalīšanas principu. Nav pieļaujama viena vai otra valsts varas atzara lomas absolutizēšana valsts budžeta sagatavošanas un pieņemšanas procesā. Satversmes 66. pantā noteiktās budžeta tiesību īstenošanas kārtības mērķis ir racionāli sabalansēt likumdevēja un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā un apstiprināšanā, tādējādi saglabājot pilnu kompetenci gan Ministru kabinetam, gan Saeimai. Uzskatu, ka ar Spriedumu Saeimai ir nepamatoti ierobežota iespēja konceptuāli lemt par sabiedrībai un valstij vispārsvarīgu jautājumu ilgtermiņa risinājumiem, piešķirot tiem atbilstošus līdzekļus.