2. Article

Lai izvērtētu tiesību normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa līdz šim noskaidrojusi: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām); 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu). Tādējādi Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprinājusies metodoloģija, pēc kuras tiek izvērtēta tiesību normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Vienlīdzības princips visupirms liek salīdzināt divas situācijas, lai konstatētu, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai gan metodoloģijas pirmajā solī ir jānoskaidro, vai personas (personu grupas) atrodas vienādos apstākļos, tas nav saprotams tādējādi, ka šiem apstākļiem vajadzētu būt identiskiem. Divas situācijas nekad nav un nevar būt pilnīgi identiskas. Tomēr, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, ko var raisīt šādi formulēts metodoloģijas pirmais solis, to būtu nepieciešams izteikt citā redakcijā. Proti, ir jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Piemērojot šo metodoloģijas pirmo soli, līdz šim lielākoties ticis secināts, ka personas (personu grupas), kuras tiek salīdzinātas, atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Salīdzinoši retāk Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas (personu grupas) atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 20. punktu un 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 22.3. punktu). Ja tiek konstatēts, ka personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, pēc tam Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdēto tiesību normu noteiktā attieksme pret šīm personām (personu grupām) patiešām ir atšķirīga. Ja attieksme ir vienāda, tad vienlīdzības princips nav pārkāpts. Savukārt tad, ja attieksme ir atšķirīga, jāizvērtē tas, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Arī tad, ja tiek konstatēts, ka personas (personu grupas) atrodas atšķirīgos apstākļos, nav pamata secinājumam, ka vienlīdzības princips ir ievērots, jo vēl ir jāpārbauda, kādu attieksmi pret šīm personām (personu grupām) paredz apstrīdētā tiesību norma. Ja attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personām (personu grupām) ir atšķirīga, tad vienlīdzības princips ir ievērots, bet, ja attieksme ir vienāda, tad vienlīdzības princips nebūs pārkāpts vienīgi tādā gadījumā, kad šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, tai ir leģitīms mērķis un ir ievērots samērīguma princips. Tātad, izmantojot iepriekš minēto metodoloģiju, ir iespējams pārbaudīt, vai ir ievērots vienlīdzības princips, arī tad, ja tiek konstatēts, ka salīdzināmās personas (personu grupas) atrodas atšķirīgos apstākļos. Neraugoties uz to, izskatītajā lietā Satversmes tiesa tomēr nav turējusies pie pašas judikatūrā atzītās metodoloģijas un ieviesusi tajā izmaiņas.