3. Article

Izskatītajā lietā Satversmes tiesa visupirms noskaidroja, vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos. Pēc tam Satversmes tiesa pārbaudīja: vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personām; vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Sprieduma 8. punktu). Tātad atšķirībā no līdz šim savā judikatūrā izmantotās metodoloģijas, kuru piemērojot, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīja, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, izskatītajā lietā Satversmes tiesa visupirms noskaidroja, vai un kuras personas ir salīdzināmas. Tas pēc būtības nozīmē, ka ir ieviests jauns kritērijs, atbilstoši kuram tiesai visupirms jāpārbauda, vai personu grupas vispār var tikt salīdzinātas Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības ir salīdzinošas. Tādēļ vienlīdzības princips vienmēr tiek piemērots, salīdzinot divu vai vairāku personu (personu grupu) konkrētās situācijas un noskaidrojot, vai tās pamatā ir vienādas vai atšķirīgas. Kā to vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa, salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Tātad vienlīdzības principa jēgai un būtībai atbilst tas, ka tiek salīdzinātas tikai tādas personu konkrētās situācijas, kurām ir viens vai vairāki kopīgi elementi, nevis jebkuras teorētiski iespējamas situācijas. Proti, lai varētu atzīt, ka konkrētās personas (personu grupas) ir salīdzināmos apstākļos, šiem apstākļiem pēc būtības jābūt līdzīgiem. Spriedumā norādītais kritērijs, kas paredz, ka Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē tas, vai personas (personu grupas) vispār ir salīdzināmas, pēc būtības ir lieks un vedina uz domām, ka salīdzināt var arī tādas situācijas, kas vispār ir tik atšķirīgas, ka principā nevar tikt salīdzinātas vienlīdzības principa aspektā. Nevaru iedomāties, ka Pieteikuma iesniedzēji, vēršoties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā un lūdzot atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. pantam, uzskatītu, ka civillietas dalībnieks, kuram ir tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu, varētu tikt salīdzināts ar personu, kura, piemēram, ir sodīta par zāļu reklāmas ierobežojumu pārkāpšanu. Par šādām tik nesalīdzināmām situācijām Satversmes tiesa nekad neierosinātu lietu un neskatītu to pēc būtības. Tādēļ uzskatu, ka šis Spriedumā ietvertais papildu kritērijs ir lieks un pēc būtības pretējs vienlīdzības principa jēgai. Metodoloģijas pirmā soļa uzdevums nav rast atbildi uz jautājumu, vai personas (personu grupas) vispār ir salīdzināmas. Tā uzdevums ir noskaidrot, vai attiecīgās personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.