4. Article

Visbeidzot, nevaru piekrist Sprieduma 9. punktā norādītajam, ka izskatītajā lietā salīdzināmās personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos. Secinājumu, ka personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos, Satversmes tiesa pamatojusi ar tiesvedības ilgumu. Proti, prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu, savukārt tiem prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu (sk. Sprieduma 9. punktu). Uzskatu, ka visi prasītāji civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Par galveno šīs personas vienojošo pazīmi ir atzīstams gan lietas dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais pamats. Apstrīdētā norma paredz, ka valsts nodevu atmaksā, ja pieteikums par tās atmaksu iesniegts triju gadu laikā no valsts nodevas samaksas. Tādās situācijās, kad tiesvedības ilgums šo termiņu pārsniedz, prasītājam civillietā, kurā tiesvedība izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, nav tiesību prasīt samaksātās valsts nodevas atmaksu. Tātad tieši no apstrīdētajā normā noteiktā triju gadu termiņa, kas skaitāms no valsts nodevas samaksas brīža, izriet atšķirīga attieksme pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Piekrītu Spriedumā ietvertajām atziņām un uzskatu, ka šādai atšķirīgai attieksmei pret personām, kas pēc noteiktiem kritērijiem atrodas salīdzināmos apstākļos, nav objektīva un saprātīga pamata. Tāda tiesību norma, kas termiņu, kurā personas var izmantot tiesības prasīt valsts nodevas atmaksu, padara atkarīgu no tādiem apstākļiem, kurus personas faktiski nevar ietekmēt, ir uzskatāma par patvaļīgu. Turklāt šāda norma ir pretēja arī taisnīguma un tiesiskās drošības principiem (sk. Sprieduma 12. punktu). Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo bez objektīva un saprātīga pamata paredz atšķirīgu attieksmi pret prasītājiem civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Satversmes tiesas tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2020. gada 10. novembrī