2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Irina Kovalenko (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā neparedz personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību. No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem un Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu, lūdzot atzīt par nepamatotiem dzīvojamās mājas pārvaldnieka pieprasītos maksājumus un no tiem izrietošos līgumsodus, kā arī apturēt līgumsodu un likumisko procentu aprēķinu. Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu, pirmās instances tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja lūdz konstatēt, ka starp viņu un atbildētāju tiesiskas attiecības nepastāv, un tādēļ viņas prasība atzīstama par negatīvo atzīšanas prasību. Pirmās instances tiesa norādīja, ka saskaņā ar apstrīdēto normu ikvienas prasības pamatā jābūt konkrētam personas tiesību aizskārumam. Atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru, pirmās instances tiesa uzsvēra, ka likumdevējs esot izvēlējies neiekļaut Civilprocesa likumā tādu tiesību normu, kas paredzētu personai tiesības tiesas ceļā prasīt tiesisko attiecību nepastāvēšanas atzīšanu. Tādēļ pirmās instances tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzējai nav tiesību celt negatīvo atzīšanas prasību, un nolēma izbeigt tiesvedību civillietā. Apelācijas instances tiesa, izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību, atstāja pirmās instances tiesas lēmumu negrozītu, pievienojoties pirmās instances tiesas lēmumā norādītajiem motīviem. Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru, papildus norādīja, ka rēķinu izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību un Pieteikuma iesniedzējas tiesības vai likumiskās intereses varētu būt aizskartas vienīgi tad, ja atbildētājs būtu cēlis pretprasību par parāda piedziņu. Apelācijas instances tiesa uzsvēra, ka atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai personai nav tiesību celt atzīšanas prasību, jo neesot tādu normu, kas paredzētu personai šādas tiesības. Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija atteicās pieņemt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu, jo, pēc tiesnešu kolēģijas ieskata, blakus sūdzībā norādītie argumenti nedeva acīmredzamu pamatu uzskatīt, ka pēc blakus sūdzības izskatīšanas pārsūdzētais lēmums varētu tikt pilnīgi vai kādā tā daļā atcelts vai grozīts. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka nav atmaksājusi, viņasprāt, nepamatoti pieprasīto parādu un tādēļ saņēmusi brīdinājumu, ka viņa tikšot iekļauta parādnieku datubāzē, kā arī atkārtotu brīdinājumu par parāda piedziņu tiesas ceļā. Dzīvojamās mājas pārvaldnieks ilgstoši nepiedzenot parādu, proti, neceļot prasību tiesā, bet turpinot uzrēķināt nokavējuma procentus, tā ka rezultātā no Pieteikuma iesniedzējas pieprasītā summa esot kļuvusi vairāk nekā divreiz lielāka par sākotnējo summu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tajā neesot konkretizēts, kādos gadījumos personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību. Prasījums atzīt no personas pieprasītu maksājumu par nepamatotu izrietot no personas tiesiskajām saistībām, tādēļ personai, lai tā varētu aizsargāt savas aizskartās likumiskās intereses, vajagot būt nodrošinātām tiesībām prasīt šo saistību neesības konstatēšanu. Pat ja no personas netiek piedzīta parāda summa, ilgstoši parāda piedziņas draudi būtiski aizskarot personas likumiskās intereses, citstarp radot tiesisku neskaidrību par summu, ko personai būtu pienākums samaksāt gadījumā, ja kreditora pieprasījums nākotnē tiktu atzīts par pamatotu. Augstākās tiesas judikatūra par civilprocesā pieļaujamiem prasības veidiem esot iekšēji pretrunīga, un noteiktos gadījumos atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai atzīšanas prasību celšana esot pieļaujama. Lai gan varot atzīt, ka iespējamie prasības veidi ir ietverti Civilprocesa likumā, tomēr nevienā Civilprocesa likuma normā tie neesot tieši norādīti, jo izrietot nevis no procesuālo tiesību normām, bet no materiālo tiesību normām. Pieteikuma iesniedzējas situācijā prasības materiāli tiesiskais pamats esot tiesisko attiecību dalībnieku savstarpēji noslēgtais līgums, izrakstītais rēķins, kā arī likuma "Par dzīvojamo telpu īri" un Civillikuma normas. Rēķina izrakstīšana radot konkrētas tiesiskās sekas. Piemēram, gadījumā, ja rēķins netiek apmaksāts laikā, dzīvojamās telpas īrnieks varot tikt izlikts no īrējamās dzīvojamās telpas likumā "Par dzīvojamo telpu īri" noteiktajā kārtībā. Tādējādi rēķins, kas izriet no pušu savstarpējām tiesiskajām attiecībām, esot atzīstams par juridisku faktu un personai esot nodrošināmas tiesības to apstrīdēt, ceļot negatīvo atzīšanas prasību. Atzīšanas prasības galvenais nosacījums esot personas likumiska interese, kas varot izpausties dažādi. Piemēram, persona varot būt ieinteresēta netikt iekļauta parādnieku datubāzē, jo tādējādi varētu tikt apdraudētas personas iespējas nākotnē saņemt aizdevumu ar izdevīgiem nosacījumiem. Personai esot likumiska interese celt atzīšanas prasību, ja tai neesot skaidrības par savām tiesībām un pienākumiem un tā jūtoties apdraudēta. Neesot racionāla pamatojuma viedoklim, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu vēlējies liegt personai tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību un tādējādi būtu ierobežojis personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Gluži otrādi, esot pamats secināt, ka apstrīdētajā normā ir likuma robs vai ka tā praksē tiek nepareizi interpretēta. Atšķirībā no Civilprocesa nolikuma, kas Latvijā bija spēkā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, 1998. gadā pieņemtais Civilprocesa likums tieši neparedzot personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību. Taču apstrīdētā norma esot formulēta plaši un paredzot ne tikai personas tiesību, bet arī ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Arī tiesību zinātnē uzmanība esot pievērsta tam, ka civiltiesisko attiecību tiesiskais regulējums neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus par atzīšanas prasību pieļaujamību, jo Civillikuma normas nosakot personas tiesības celt atsevišķas atzīšanas prasības. Turklāt tāda Latvijas tiesiskā regulējuma interpretācija, atbilstoši kurai būtu pieļaujama negatīvās atzīšanas prasības celšana, būtu saskanīga arī ar Eiropas Savienības tiesībām.