3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā. Saeima uzskata, ka pieteikumā norādītie argumenti ir vērsti uz vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktās apstrīdētās normas interpretācijas pārvērtēšanu. Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības esot aizskārusi nevis pati apstrīdētā norma, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktā apstrīdētās normas interpretācija. Atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantam tiesību normu piemērošanas un interpretācijas pārvērtēšana, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole neietilpstot Satversmes tiesas kompetencē. Apstrīdētā norma gan gramatiski, gan saturiski atbilstot Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo paredzot personas tiesības uz tās aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot personas tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par jebkuru jautājumu, kas šo personu interesē. Savukārt izvērtēšana, vai konkrēts prasības pieteikums ir vērsts uz tiesību vai likumisko interešu aizsardzību, esot tiesību normas piemērotāja kompetencē. Lai sasniegtu taisnīgu rezultātu, tiesību normas piemērotājam esot pienākums normu interpretēt atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām. Apstrīdētajā normā esot ietverts civilprocesa princips, kas konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu un ko vajagot aplūkot kopsakarā ar šajā Satversmes normā paredzētajām taisnīgas tiesas garantijām. Apstrīdētā norma vispārīgi garantējot materiālo civiltiesību aizsardzību tiesā, proti, nosakot personas tiesības vērsties tiesā ar civilprasību, lai panāktu civiltiesiska strīda risinājumu. Prasības bieži vien neattiecoties uz pastāvošiem strīdiem, tāpēc ar jēdzienu "prasība" varot tikt saprasta arī prasītāja aktīva tiekšanās pēc savām tiesībām. Materiālās civiltiesības aptverot plašu tiesību un pienākumu loku, un civilprocesā tiekot izšķirti dažādi prasības veidi. Viens no tiem esot atzīšanas prasības, kuras savukārt varot iedalīt pozitīvajās atzīšanas prasībās (prasība konstatēt, ka tiesiskās attiecības pastāv) un negatīvajās atzīšanas prasībās (prasība konstatēt, ka tiesiskās attiecības nepastāv). Prasības pamatā varot būt ne tikai personas tiesību aizskārums, bet arī ar likumu aizsargāta personas interese. Šāda personas interese pastāvot arī gadījumā, kad tiesiskajās attiecībās, kurās iesaistīta šī persona, rodas nenoteiktība, kas apdraud vai aizskar personas tiesisko stāvokli un var tikt novērsta ar tiesas spriedumu. Personai varot būt tiesiska interese panākt, lai tiktu konstatēta konkrētu tiesisko attiecību nepastāvēšana, piemēram, tiktu konstatēts tas, ka personai nav noteiktu līgumsaistību. Šo tiesisko interesi aizsargājot materiālo tiesību normas, kas paredzot, ka līgumiskās attiecības nevar rasties bez gribas izteikuma. Atzīšanas prasības gadījumā prasītājam varot nebūt tiesību pieprasīt noteiktu atbildētāja rīcību. Šādas prasības pamats esot tas, ka prasītājam ir likumiska interese panākt, lai tiesa konstatē viņa tiesību un pienākumu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, proti, panākt sava civiltiesiskā stāvokļa apstiprinājumu. Ja šo stāvokli aizsargā likums, tad personai esot tiesības atsaukties uz interesi, kas ir aizsargāta ar likumu. Jēdziens "ar likumu aizsargātās intereses" esot piepildāms ar saturu, pamatojoties uz materiālo tiesību normām. Šāda interese pastāvot tad, ja prasītājam ir iemesls celt prasību sakarā ar atbildētāja rīcību vai citiem apstākļiem, kas apdraud prasītāja turpmāko juridisko stāvokli. Gadījumā, kad kreditors ilgstoši ietekmē iespējamo parādnieku, apzinoties to, ka viņam, iespējams, nemaz nav prasības tiesību, tiekot aizskartas iespējamā parādnieka tiesiskās intereses attiecībā uz savu turpmāko juridisko stāvokli. Jebkuras materiālās civiltiesības un civiltiesiskās intereses esot efektīvi aizsargājamas tiesā. Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu esot ierobežojusi tieši Augstākās tiesas judikatūrā nostiprinātā apstrīdētās normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā norma. Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts, ka apstrīdētā norma neparedz personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību. Šāda apstrīdētās normas interpretācija padarot aizskarto personas tiesisko interešu aizsardzību tiesā neiespējamu. Turklāt Augstākās tiesas judikatūra šajā jautājumā esot pretrunīga. Augstākās tiesas secinājums, ka negatīvā atzīšanas prasība civilprocesā nav pieļaujama, esot pamatots ar to, ka Civilprocesa nolikums, kas Latvijā bija spēkā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, ietvēra tiesību normu, kas tieši noteica šādu prasības veidu, bet 1998. gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā šādas normas nav. Tomēr šis apstāklis nevarot būt par pamatu sašaurinātai apstrīdētās normas interpretācijai. Augstākās tiesas judikatūrā neesot atrodams pamatojums tam, ka likumdevējs būtu vēlējies civilprocesā nepieļaut negatīvo atzīšanas prasību. Nepamatotu prasījumu gadījumā vienīgais personas ar likumu aizsargāto interešu aizsardzības līdzeklis varot būt negatīvās atzīšanas prasības celšana tiesā. Šādu prasību pieļaujamība un to procesuālā regulējuma nepieciešamība izrietot no personas tiesībām uz taisnīgu tiesu. Personas interese panākt konkrētu tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatāciju, kas nav hipotētiska un ir saistīta ar reāliem citu personu mēģinājumiem panākt, iespējams, nepamatotu prasījumu apmierināšanu, esot tiesiski aizsargājama. Šādas intereses aizsardzību paredzot gan Satversmes 92. panta pirmais teikums, gan apstrīdētā norma.