4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantējot personai tiesības uz to, lai jebkurš tai svarīgs jautājums tiktu izlemts tiesā. Valstij esot rīcības brīvība noteikt, kādā apjomā personai nodrošināmas tiesības uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētā norma kalpojot par pamatu tiesas aizsardzībai pakļautu prasījumu nošķiršanai no tādiem prasījumiem, kas nav pakļauti tiesas aizsardzībai. Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar Civilprocesa likuma 23. panta pirmās daļas pirmo teikumu un 127. panta pirmo daļu, esot secināms, ka apstrīdētā norma nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu ikvienai personai, kuras tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas, bet negarantē jebkura personai subjektīvi svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Apstrīdētā norma nepieļaujot vienīgi tādas negatīvās atzīšanas prasības celšanu, kas nav vērsta uz materiālo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma novēršanu. Pamats šādam secinājumam esot apstrīdētās normas rašanās vēsture. Latvijā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados spēkā bijušā Civilprocesa nolikuma 3. panta pirmā daļa citstarp paredzējusi personas tiesības celt pozitīvo un negatīvo atzīšanas prasību. Ar šo normu atzīšanas prasības esot pieļautas kā izņēmums, jo šādu prasību pamatā neesot strīda par pārkāptām civiltiesībām. Prasības, kuru mērķis ir piespriešana jeb izpildījums, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli vai kompensētu tiesību aizskārumu, esot nepieciešams nošķirt no atzīšanas prasībām, kuru pamatā nav strīda par tiesībām vai kuras neizriet no tā, ka būtu aizskartas ar likumu aizsargātas intereses. 1998. gadā pieņemtā Civilprocesa likuma sistēma esot balstīta uz piespriešanas prasību tiesvedību, kas ceļama tad, kad personas tiesības jau ir aizskartas. Atzīšanas prasību mērķis esot panākt to, ka tiesa konstatē noteiktu tiesisko attiecību esību vai neesību, nevis to, ka tiek risināts jautājums par faktiski esošu tiesību aizskārumu. Atbilstoši Civilprocesa likuma 23. un 127. pantam jebkurai prasībai neatkarīgi no tās veida vajagot būt vērstai uz aizskartu civilo tiesību aizsardzību. Gan tiesību doktrīnā, gan Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts, ka priekšnosacījums jebkuras prasības celšanai civiltiesiskā kārtībā ir konkrēts tiesību aizskārums. Tomēr Civilprocesa likums pieļaujot pozitīvās un negatīvās atzīšanas prasības - ar nosacījumu, ka ir radies strīds par tiesībām vai ir aizskartas ar likumu aizsargātas intereses. Piemēram, Civilprocesa likums pieļaujot prasības par līguma atzīšanu par spēkā neesošu vai par laulības šķiršanu vai neesību, jo šo prasību mērķis esot konkrēta materiālo tiesību aizskāruma novēršana. Šādu prasību celšanu pieļaujot materiālo tiesību normas, prezumējot, ka šo prasību pamatā ir konkrētu tiesību aizskārums. Turklāt Civilprocesa likums izņēmuma kārtā paredzot personas tiesības prasīt aizsardzību pirms tam, kad ir noticis tiesību pārkāpums, atsevišķās lietu kategorijās, kad pastāv leģitīma personas interese novērst nākotnē iespējamu tās tiesību aizskārumu. Tieši šādas prasības pēc būtības esot aptvertas ar apstrīdētajā normā izmantoto jēdzienu "ar likumu aizsargāto interešu aizsardzība tiesā". Arī Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts, ka Civilprocesa likumā nav paredzēta iespēja celt negatīvo atzīšanas prasību gadījumā, kad nav personas tiesību aizskāruma. Apstrīdētā norma pieļaujot negatīvās atzīšanas prasības celšanu vienīgi gadījumos, kad ir prezumējams personas tiesību aizskārums vai likums atzīst šādas preventīvas aizsardzības intereses. Ja tiesību apdraudējums ir tikai iespējams, personas pieeja tiesai varot nebūt tikpat plaša kā gadījumos, kad ir noticis personas tiesību aizskārums. Tādējādi tiekot nodrošināta civilprocesa efektivitāte un procesuālā ekonomija. Tieši civilprocesā nepieļautās negatīvās atzīšanas prasības raksturojot būtiskas atšķirības starp atzīšanas un piespriešanas prasībām. Nepastāvot likumā nostiprinātai prezumpcijai par likumiskas intereses aizskārumu, personai esot jāpierāda sava likumiskā interese. Ja tiesību aizskārums jau ir noticis, personai esot jāceļ piespriešanas prasība, bet, ja tiesību aizskārums vēl nav noticis, - atzīšanas prasība. Abu veidu prasību pamatā vajagot būt likumiskai interesei. Atšķirība esot vienīgi tā, ka pastāvoša tiesību aizskāruma gadījumā likumiskā interese ir acīmredzama un nav jāpierāda. Atzīšanas prasības gadījumā personai esot jāpierāda tās likumiskā interese. Ar likumu aizsargāta interese esot nepieciešams jebkuras prasības priekšnoteikums. Jebkura tiesību aizskāruma gadījumā prasītājam esot likumiska interese to labot, tādēļ neesot pamata secinājumam, ka tieši no apstrīdētās normas izriet personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību. Neatkarīgi no prasības veida apstrīdētā norma garantējot tiesas aizsardzību ikvienai personai, kuras tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas. Nedz apstrīdētajā normā, nedz Satversmes 92. panta pirmajā teikumā neesot ietvertas personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību, kas nav vērsta uz materiālo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma novēršanu. Apstrīdētā norma neierobežojot personai no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās pamattiesības un neizraisot Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Tomēr, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, prejudiciālas atzīšanas prasības ieviešana Latvijas civilprocesa tiesiskajā regulējumā esot vēlama no tiesībpolitikas viedokļa. Tieslietu ministrija jau esot uzsākusi šāda tiesiskā regulējuma izstrādes darbu.