6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras profesors Dr. iur. Jānis Kārkliņš - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai esot liegtas tiesības uz pieeju tiesai. Šo liegumu vispārējās jurisdikcijas tiesas esot attaisnojušas ar speciāla tiesiskā regulējuma neesību. Augstākā tiesa savā judikatūrā esot konsekventi atzinusi, ka atšķirībā no Civilprocesa nolikuma, kas Latvijā bija spēkā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, 1998. gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā pēc likumdevēja apzinātas izvēles neesot iekļauta tāda norma, kas paredzētu personas tiesības prasīt juridisku attiecību neesības atzīšanu tiesā. Pēc būtības Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts tas, ka civilprocesa tiesiskais regulējums neparedz nedz pozitīvas, nedz negatīvas atzīšanas prasības celšanu tiesā. Šīs judikatūras nepareizību apliecinot pašas Augstākās tiesas pieņemtais spriedums lietā Nr. SKC-540/2020, kurā esot atzīts, ka tomēr nevar uzskatīt, ka pozitīvās vai negatīvās atzīšanas prasības civilprocesa ietvaros vispār nav pieļaujamas, un personai ir tiesības celt šādas prasības ar nosacījumu, ka ir radies strīds par tiesībām vai ir aizskartas ar likumu aizsargātas intereses. Kopumā Augstākās tiesas judikatūra esot pretrunīga un mulsinoša. Tiesību doktrīnā esot norādīts, ka atzīšanas prasības celšanai ir vairāki priekšnosacījumi: 1) prasītāja stāvoklim jābūt tādam, ka viņam vajadzīga tiesas aizsardzība; 2) prasītājam jābūt tiesiskai interesei novērst tiesību strīdīgumu, neskaidrības vai nenoteiktību; 3) prasībai jābūt vērstai uz to, lai tiktu noteikta zināmu juridisko attiecību esība vai neesība. Prasītāja nepieciešamībai pēc tiesas aizsardzības varot būt vairāki iemesli, piemēram, paredzamā atbildētāja darbība, vārdi, nolaidība, izturēšanās vai kāds dokuments, ko prasītājs neatzīst. Atzīšanas prasības priekšnoteikums esot prasītāja bažas, ka prasības neiesniegšanas gadījumā viņa tiesiskais stāvoklis pasliktināsies. Tieši likumiskas intereses esība esot vissvarīgākais atzīšanas prasības celšanas priekšnosacījums. Gan pozitīvā, gan negatīvā atzīšanas prasība esot sistēmiski nepieciešama, jo gadījumā, ja valsts neatzītu šādus prasības veidus, persona varētu vērsties tiesā tikai pēc tam, kad tai jau būtu nodarīts reāls kaitējums. Augstākā tiesa vērtējot šādas prasības nevis pēc vispārēja principa vai kritērijiem, bet kazuistiski katras konkrētās lietas ietvaros. Praksē esot novērojami daudzi gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesas nepamatoti atteikušās ierosināt negatīvās atzīšanas prasības tiesvedību vai Augstākā tiesa nepamatoti izbeigusi tiesvedību šādās lietās, sekojot savai judikatūrai un norādot, ka prasītājam nav prasījuma tiesību. Šādu prasību nepieļaušanu nevarot attaisnot apsvērumi par vispārējās jurisdikcijas tiesu iespējamo noslodzi gadījumā, ja šādas prasības tiktu pieļautas. Augstākajai tiesai esot piešķirtas tiesības izlemt, vai noteiktas lietas ietvaros piemērotas tiesību normas ir piemērotas pareizi. Tas nozīmējot, ka Augstākajai tiesai savā ziņā ir tiesības noteikt tiesību normas saturu. Taču Augstākā tiesa varot kļūdīties, un kļūda, ko Augstākā tiesa pieļāvusi tiesību normu interpretācijā, varot novest pie Satversmes vai Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pārkāpuma. Likumdevējam esot pienākums periodiski izvērtēt, kā tiesību normas funkcionē praksē, un iejaukties tad, ja izrādās, ka praksē tiesiskais regulējums nenodrošina personas pamattiesības. Saeima atbildes rakstā norādot, ka atzīšanas prasība jau eksistējot un Latvijas tiesību sistēmā esot pieļaujama. Taču Augstākās tiesas judikatūra par atzīšanas prasību nepieļaujamību civilprocesā esot nostiprinājusies jau pirms ilga laika. Saeima neesot nodrošinājusi personām tiesības celt atzīšanas prasības. Tātad pašlaik valsts neesot izpildījusi savus pienākumus, proti, neesot nodrošinājusi personas pamattiesību aizsardzību. Praksē esot iesakņojies par judikatūru kļuvušais Augstākās tiesas viedoklis, ka apstrīdētā norma neparedz personas tiesības celt atzīšanas prasību. Rezultātā personām noteiktos gadījumos tiekot liegta iespēja aizsargāt savas tiesiskās intereses tiesā. Saeimas atbildes rakstā norādītais viedoklis, ka civilprocesa tiesiskais regulējums patiesībā paredz personas tiesības celt atzīšanas prasību un personas pamattiesību ierobežojums izriet no tiesību normu interpretācijas, nemainot šo situāciju. Pat ja apstrīdētā norma tiktu interpretēta tādā veidā, kādu norāda Saeima, praksē tā tomēr tiekot interpretēta atšķirīgi un tādējādi ierobežojot personas pamattiesības.