7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Lauris Rasnačs - norāda, ka apstrīdētā norma ir vērtējama kā Satversmes 92. panta pirmā teikuma atspulgs civilprocesā. Tādēļ varot piekrist Saeimas viedoklim, ka izskatāmajā lietā personas pamattiesību ierobežojumu izraisa nevis pati apstrīdētā norma, bet gan Satversmes 92. panta pirmajam teikumam neatbilstoša apstrīdētās normas interpretācija, ko savā judikatūrā sniegusi Augstākā tiesa. Ja Satversmes tiesa tomēr secinātu, ka apstrīdētā norma nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, tad apstrīdētā norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Atbilstoši materiālo tiesību normām civiltiesībās esot iespējamas vairākas atšķirīgas situācijas, kurās personai ir nepieciešams celt negatīvo atzīšanas prasību, lai efektīvi aizsargātu savas tiesības un likumiskās intereses. Iespēja celt šādu prasību esot nepieciešama arī Pieteikuma iesniedzējas situācijā. Ja apstrīdētā norma tiek interpretēta tādējādi, ka tā nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, tad tiesības celt šādu prasību personai tiek liegtas arī tajos gadījumos, kad materiālo tiesību norma, piemēram, Civillikuma 2369. pants, šādu prasījumu pieļauj. Šis apstāklis pats par sevi esot pietiekams, lai atzītu apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un Konvencijas 6. pantam, jo personas tiesības uz taisnīgu tiesu tiekot atņemtas pēc būtības. Nedz Augstākās tiesas judikatūrā, nedz tiesību doktrīnā neesot norādīts, kāda mērķa labad šāds ierobežojums būtu iekļauts apstrīdētajā normā. Tomēr par šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi varot uzskatīt tiesu darba efektivitātes nodrošināšanu, atslogojot tiesas no nepamatotu prasību izskatīšanas. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs, proti, neesot piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo prasības pamatotība izrietot no materiālajām tiesību normām. Prasības procesuālajai klasifikācijai neesot nozīmes, un tā nevarot būt par pamatu tam, lai prasību atzītu par pamatotu vai nepamatotu. Vēl jo vairāk - ja materiālo tiesību normas paredz prasījumu, kas procesuāli īstenojams kā negatīvā atzīšanas prasība, var rasties situācija, kad procesuālais regulējums - apstrīdētā norma - neļauj celt tādu prasību, kas materiāltiesiski būtu atzīstama par pamatotu. Esot iespējams, ka persona ceļ negatīvo atzīšanas prasību tādā situācijā, kad nav konstatējama no materiālo tiesību normām izrietoša personas tiesība vai aizsargājama interese, tās aizskārums vai apstrīdēšana. Tomēr prasība ar šādiem trūkumiem varot tikt celta arī kā pozitīvā atzīšanas prasība vai pat kā piespriešanas prasība. Augstākā tiesa savā judikatūrā esot sašaurinājusi apstrīdētās normas tvērumu. Apstrīdētā norma paredzot personas tiesības vērsties tiesā ne vien sakarā ar tiesību apdraudējumu, bet arī sakarā ar likumisko interešu apdraudējumu, kas varot izpausties ne vien kā aizskārums, bet arī kā apstrīdēšana. Dažādu strīdu specifikas dēļ personas tiesību vai likumisko interešu apdraudējums, kura novēršanai var būt nepieciešama tieši negatīvā atzīšanas prasība, varot izpausties dažādos veidos. Neesot pamatots Augstākās tiesas secinājums, ka likumdevējs nav paredzējis personas tiesības celt atzīšanas prasību. Lai gan 1998. gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā nav tieši paredzētas personas tiesības celt atzīšanas prasību, likumdevējs faktiski esot iekļāvis šo prasības veidu apstrīdētās normas tvērumā. Tas esot secināms no apstrīdētās normas formulējuma, kurā papildus personas tiesību aizsardzībai norādīta arī ar likumu aizsargāto personas interešu aizsardzība. Arī 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados teritorijās, kurās nebija piemērojams tolaik spēkā bijušā Civilprocesa nolikuma 3. pants, atzīšanas prasības bijušas pieļaujamas, pamatojoties uz normu, kas vispārīgi reglamentēja personas tiesības vērsties tiesā sakarā ar civiltiesiskiem strīdiem. Turklāt Augstākās tiesas judikatūrā paustais viedoklis esot pretrunīgs, jo Augstākā tiesa savos nolēmumos neesot izteikusi iebildumus pret noteiktām negatīvajām atzīšanas prasībām, piemēram, prasību par tiesisku darījumu vai kapitālsabiedrības dalībnieku un akcionāru sapulču lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem vai prasību atzīt būvju īpašumu par dabā neesošu. Šādas prasības pilnībā atbilstot atzīšanas prasības būtībai. Šādu prasību pieņemšana un izskatīšana nepārprotami liecinot, ka tāda apstrīdētās normas interpretācija, atbilstoši kurai šī norma nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, ir nepamatota.