8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docente Dr. iur. Daina Ose - uzskata, ka personas pamattiesību ierobežojumu rada nepareiza apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana. Apstrīdētā norma nosakot personas tiesības uz tiesas aizsardzību un esot cieši saistīta ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu un Konvencijas 6. pantu. Apstrīdētā norma kopš tās spēkā stāšanās brīža esot interpretēta plaši, nodrošinot jebkuras personas tiesību un interešu aizsardzību tiesā sakarā ar jebkuru prasību, kas pakļauta civilai tiesvedībai. Arī vairumā citu valstu civilprocesuālais regulējums esot līdzīgs, proti, tas nosakot personas tiesības uz tiesas aizsardzību, bet neparedzot šo tiesību ierobežojumus attiecībā uz noteikta veida prasībām. Apstrīdētajā normā ietvertās tiesības uz tiesas aizsardzību esot formulētas kā princips. Šā principa tvērumu varot sašaurināt, vienīgi skaidri nosakot normatīvajos aktos precīzus šā principa tvēruma ierobežojumus. Civilprocesa likuma regulējums neparedzot aizliegumu vērsties tiesā ar noteikta veida prasībām atkarībā no prasības priekšmeta. Apstrīdētā norma neesot grozīta kopš tās pieņemšanas brīža un ļaujot vērsties tiesā ar visām civilprocesā iespējamām prasībām - piespriešanas prasībām, pozitīvajām un negatīvajām atzīšanas prasībām un pārveidojošām jeb konstitutīvām prasībām. Apstrīdētās normas tvērums esot ticis sašaurināts ar Augstākās tiesas 2019. gada 14. marta spriedumu lietā Nr. SKC‑70/2019, kurā Augstākā tiesa norādījusi, ka rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību, ka prasība par rēķina atzīšanu par spēkā neesošu nav vērsta uz konkrētu tiesību vai likumisko interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu un ka tiesību normas neparedz personas tiesības tiesas ceļā prasīt juridisku attiecību pastāvēšanas vai nepastāvēšanas atzīšanu. Tādējādi personas tiesības vērsties tiesā ar atzīšanas prasību esot ierobežotas nevis ar apstrīdēto normu, bet ar Augstākās tiesas judikatūru. Augstākā tiesa savu atziņu esot pamatojusi ar to, ka Latvijā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados spēkā bijušā Civilprocesa nolikuma 3. pants tieši noteica personas tiesības vērsties tiesā ar atzīšanas prasību. Šis arguments neatbilstot jaunākām normatīvo aktu veidošanas tradīcijām, atbilstoši kurām normatīvie akti vairs neesot tik detalizēti kā senāk pieņemti normatīvie akti. Atzīšanas prasība esot plaši pazīstams un praksē piemērojams prasības veids, piemēram, Vācijas tiesību sistēmā. Latvijas Civilprocesa likumam atšķirībā no Vācijas civilprocesa tiesiskā regulējuma neesot raksturīga tik augsta detalizācijas pakāpe. Apstrīdētā norma esot piemērojama visplašākajā tās izpratnē. Skatot to kopsakarā ar Civilprocesa likuma 1. panta otro daļu, esot secināms, ka apstrīdētā norma neparedz tādus ierobežojumus, kādus tās saturā saskatījusi Augstākā tiesa. Augstākās tiesas sniegtā apstrīdētās normas interpretācija esot pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām par personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tās rezultātā personai pēc būtības tiekot atņemtas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vispārējās jurisdikcijas tiesas praksē attiecībā uz negatīvajām atzīšanas prasībām norādot, ka prasītājam nav tiesību celt šādu prasību, jo nav tādas normas, kas paredzētu personai tiesības tiesas ceļā prasīt juridisku attiecību neesības atzīšanu. Šādas materiālo tiesību normas neesība nevarot būt par pamatu tam, lai personai tiktu liegtas tiesības uz tiesas aizsardzību civilprocesā. Tiesai esot pienākums labot likuma nepilnību tiesību tālākveidošanas ceļā vai arī atbilstoši Civillikuma 5. pantam lietu izšķirt pēc taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem. Tiesai citstarp esot jāievēro privāttiesību jomā pastāvošais privātautonomijas princips, kas garantējot personas brīvību dibināt tiesiskās attiecības, kā arī aizsargājot personas paļāvību uz to, ka tās tiesības netiks ierobežotas bez tiesiska pamata un tai būs iespēja savas tiesības aizsargāt tiesā. Nepieļaujot negatīvo atzīšanas prasību, personai tiekot liegta iespēja novērst tiesisko nenoteiktību kreditora un debitora savstarpējās attiecībās. Vienā no Augstākās tiesas izskatītajām lietām šāda nepamatota apstrīdētās normas interpretācija esot novedusi pie tā, ka persona tika iekļauta parādnieku sarakstā un līdz ar to šai personai tika liegta iespēja saņemt patēriņa kredītu, kā arī tika aizskarts personas gods un cieņa. Atzīšanas prasību nepieļaujamība varot radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas personai, kura šādas prasības izskatīšanas rezultātā tiktu skaidrībā par savām tiesībām un pienākumiem un varētu pilnvērtīgi iesaistīties civiltiesiskajā apgrozībā. Kreditoram neesot pienākuma vērsties tiesā pret debitoru, un šo tiesību izmantošana esot atkarīga no kreditora personīgās iniciatīvas. Ja debitoram nav tiesību vērsties tiesā ar negatīvo atzīšanas prasību, tad viņa un kreditora tiesiskajās attiecības varot ilgstoši pastāvēt tiesiska neskaidrība un debitors nevarot sevi pasargāt no kreditora rīcības ārpus tiesvedības ietvariem. Turklāt tad, ja debitors nav tiesīgs iesniegt atzīšanas prasību, ir iespējams tas, ka brīdī, kad kreditors tomēr nolems iesniegt piespriešanas prasību, debitors vairs nespēs savākt pierādījumus laika notecējuma dēļ.