2. Article

Atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa, pirmkārt, ir paplašinājusi apstrīdētās normas mērķi un, otrkārt, ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā. 2.1. Apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas (turpmāk arī - paternitātes atvaļinājums). Šā atvaļinājuma mērķis ir dot bērna tēvam iespēju būt kopā ar savu ģimeni uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu bērna mātei, citstarp uzņemoties rūpes par bērnu. Paternitātes atvaļinājums ļauj bērna tēvam agrīnā stadijā veidot emocionālu saikni ar bērnu (sk. Sprieduma 11.1. un 11.2. punktu). Apstrīdētā norma tika pieņemta, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, mainītu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām tik svarīgā institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša kā tēva lomu bērnu audzināšanā. Jāuzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas, pienākums nodrošināt paternitātes atvaļinājumu tieši bērna tēvam izriet no Direktīvas 2019/1158 4. panta. Arī Direktīvas 2019/1158 izpratnē paternitātes atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērnu (sk. Direktīvas 2019/1158 19. apsvērumu). No Direktīvas 2019/1158 izriet, ka bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu vien tad, ja dalībvalsts normatīvajos aktos bērna vecāka partneris ir pielīdzināts otram vecākam. Latvijas tiesiskajā sistēmā bērna mātes partnere nav pielīdzināta bērna tēvam. Atbilstoši Civillikuma normām par bērna tēvu, kuram ir tiesības saņemt apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir uzskatāms vīrietis, kas: 1) atzīstams par bērna tēvu, pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu; 2) brīvprātīgi atzinis paternitāti; 3) atzīts par bērna tēvu ar tiesas spriedumu. Satversmes 110. panta pirmais teikums neliedz likumdevējam paredzēt noteiktas tiesības tikai bērna vecākiem - mātei vai tēvam -, jo katram no viņiem ir juridiska saikne ar bērnu, kā arī tiesības un pienākumi, ko noteic aizgādības tiesību institūts. Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna tēvam, kam piešķirts apstrīdētajā normā paredzētais atvaļinājums, ir tiesības saņemt paternitātes pabalstu. Savukārt bērna mātei ir tiesības par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saņemt maternitātes pabalstu. Tādējādi izskatītajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības bērna tēvam, nevis mātes partnerei vai kādam citam ģimenes loceklim, proti, apstrīdētā norma nepārprotami noteic, ka tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēva individuālas, citiem nenododamas tiesības. Bērna tēva atvaļinājums un ar to saistītais paternitātes pabalsts ir mērķēts sociālais atbalsts vienam no vecākiem - bērna tēvam. Pieteikuma iesniedzēja bērna tēvam paredzēto atvaļinājumu ir kļūdaini kvalificējusi kā sociālu atbalstu ģimenei, kas tādējādi pienākas arī viņas ģimenei. Ievērojot minēto, secinu, ka tieši apstrīdētā norma, kas paredz tiesības uz paternitātes atvaļinājumu bērna tēvam, nerada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. 2.2. Satversmes tiesa, interpretējot apstrīdēto normu tādā veidā, ka tā attiecināma arī uz bērna mātes partneri, tiesiskajā realitātē ir radījusi lielu tiesisko nenoteiktību. Šobrīd darba devējam ir uzlikts tāds pienākums, kuru tam faktiski nav iespējams izpildīt. Proti, darba devējam, lai tas varētu piešķirt darbiniecei - bērna mātes partnerei - apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai darbinieces partnerei ir piedzimis bērns. Pat ja bērna mātes partnere iesniegs darba devējam savas partneres rakstveida apliecinājumu, ka viņas abas kā partneres dzīvo vienā mājsaimniecībā, vai arī nodrošinās liecinieku liecības, šādi pierādījumi nebūs pieļaujami. Gan Civilprocesa likuma 95. panta otrā daļa, gan Administratīvā procesa likuma 152. panta otrā daļa noteic, ka faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem. Atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46. pantam faktu, proti, to, ka persona ir bērna vecāks, var pierādīt tikai ar civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošu dokumentu, konkrētajā gadījumā - bērna dzimšanas apliecību, kurā ir ietvertas ziņas gan par bērna māti, gan bērna tēvu. Tikai tad, kad fakts būs pierādīts ar likumā pieļautu pierādīšanas līdzekli, darba devējs būs tiesīgs piešķirt likumā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra būs tiesīga izmaksāt paternitātes pabalstu. Jāņem vērā, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā nav iekļauts tāds tiesiskais regulējums, kas bērna mātes partnerei piešķirtu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, tostarp tiesības attiecībā uz bērnu un pienākumus pret bērnu. Minētie apsvērumi apstiprina to, ka Pieteikuma iesniedzēja, cenšoties panākt viendzimuma partneru ģimenes juridisko aizsardzību, iespējams, ir apstrīdējusi citu tiesību normu, nevis tās tiesību normas, kuras patiesi ir aizskārušas viņas tiesības. Savukārt Satversmes tiesa, atzīstot bērna mātes partnerei konkrētas sociālās tiesības, proti, tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, tādos apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, ir ietiekusies demokrātiski leģitimētā likumdevēja darbības sfērā. Izveidojušos situāciju tuvāk paskaidrošu šo atsevišķo domu nākamajos punktos.