3. Article

Tiesību zinātnē ir vispāratzīts tas, ka tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi, t. i., vispārēju - ekonomisko, politisko un sociālo sabiedrības dzīves aspektu uzlabojumu, savukārt juridiskie apsvērumi paredz noteikumus, kas ir jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinās vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet tādēļ, ka to prasa tiesiskums (sk.: Dworkin R. Taking Rights Seriously. London: Harvard University Press, 1977, p. 22). Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tai nekādā ziņā nepiemīt demokrātiska leģitimācija īstenot politiskus apsvērumus (sk.: Dworkin R. Taking rights seriously. London: Harvard University Press, 1977, p. 84). Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne vien tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti (sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 19. lpp.). Konstitucionālās tiesības ir visciešāk saistītas ar politiku, un konstitucionālās tiesas vērtējums bieži tiek veikts uz politikas un tiesību saskares līnijas (sk.: Wilberg. H. J. Priekšvārds. Vorlander H. Iztulkotājs kā suverēns ar neierobežotu varu. Likums un Tiesības. 2001, Nr. 10, 299. lpp.). Tiesa, nodrošinot Satversmē ietverto vērtību aizsardzību, nedrīkst pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas tiesībpolitiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Atbilstoši varas dalīšanas principam izšķiršanās par politiski lietderīgāko risinājumu ir likumdevēja uzdevums. 3.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka valstij no Konvencijas 8. panta var izrietēt pozitīvs pienākums nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes juridisku atzīšanu vienīgi tad, ja šādu attiecību faktiska atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā realitātē, kā arī noteikt juridisku ietvaru šo ģimeņu aizsardzībai. Turklāt valstij ir rīcības brīvība attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu juridiskās aizsardzības tiesiskā regulējuma formu un saturu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā "Schalk and Kopf v. Austria", pieteikums Nr. 30141/04, 97., 105., 108.-109. punktu un 2015. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11, 162.-187. punktu). Tātad attiecībā uz viendzimuma partneru ģimenes juridiskas atzīšanas tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rīkoties konkrētā veidā. Tādējādi tas, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneru ģimenēm jābūt nodrošinātai juridiskajai aizsardzībai, ir nevis juridisks, bet gan likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums. 3.2. Izskatītajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka Darba likuma 155. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. Atzīstot, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību prettiesisku aizskārumu ir radījis attiecīga regulējuma trūkums tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā, Satversmes tiesa pēc būtības ir secinājusi, ka viendzimuma pāra tiesiskā aizsardzība bērna piedzimšanas gadījumā bija jānodrošina tādā veidā, ka līdzās regulējumam, kas paredz bērna tēvam atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu, vajadzēja būt arī regulējumam, kas paredzētu tieši šāda paša atvaļinājuma piešķiršanu arī bērna mātes partnerei. Izraugoties izskatītajā lietā šādu risinājumu, nav respektēts tas, ka normatīvajos aktos paredzamais ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta veids ir jānosaka likumdevējam. Par to, ka attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu tiesisko aizsardzību ir iespējami dažādi risinājumi un tiem nav obligāti jābūt paredzētiem tieši Darba likumā, liecina arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu regulējums. Kā tiesas sēdē skaidroja Saeimas pārstāvji, tādās valstīs kā Grieķija, Ungārija, Itālija, Luksemburga un Čehija arī ir paredzēts apstrīdētajai normai līdzīgs regulējums, atbilstoši kuram atvaļinājums tiek piešķirts tikai bērna tēvam. Viendzimuma partneru ģimeņu sociālā un ekonomiskā aizsardzība tiek nodrošināta citādā veidā (sk. 2020. gada 13. oktobra tiesas sēdes stenogrammu). Tātad tiesai nebija pamata secināt, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā ir konstatējams regulējuma trūkums, turklāt tāds, kas neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. 3.3. Likumdevēja rīcības brīvību noteikt tās personas, kurām ir tiesības uz bērna tēva atvaļinājumu, atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2017. gada 12. decembra lēmumā lietā "Hallier and Others v. France", kuras faktiskie apstākļi bija gandrīz identiski Pieteikuma iesniedzējas situācijai. Proti, Francijas tiesas, tostarp augstākā tiesu instance, atzina, ka saskaņā ar Francijas tiesisko regulējumu tiesības uz paternitātes atvaļinājumu tobrīd bija tikai bērna tēvam, bet mātes partnerim neatkarīgi no viņa dzimuma šādu tiesību nebija. Sūdzību par Konvencijas 8. un 14. panta pārkāpumu iesniedza bērna mātes partnere, kurai, pamatojoties uz minēto regulējumu, bija atteikta paternitātes atvaļinājuma piešķiršana. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo sūdzību uzskatīja par acīmredzami noraidāmu, secinot, ka, pirmkārt, pret bērna mātes partneri pieļautā atšķirīgā attieksme kalpo leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, veicina tēvu iesaisti bērnu audzināšanā, sekmē taisnīgu mājas darbu sadali starp vīriešiem un sievietēm un nav balstīta uz dzimumu vai seksuālo orientāciju, otrkārt, paternitātes atvaļinājuma saņēmēju loka noteikšana ir demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetences jautājums. Kopš 2012. gada, īstenojot savu rīcības brīvību, tieši Francijas likumdevējs, nevis šīs valsts tiesa, ir noteicis tiesības uz bērna tēva atvaļinājumu arī bērna mātes partnerim, kas nav bērna bioloģiskais tēvs. 3.4. Attiecībā uz cilvēka cieņas principu, kam bija nozīme izskatītajā lietā, vēršu uzmanību uz vairākām atziņām. Pirmkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka cilvēka cieņas ievērošana ir daļa no Konvencijas būtības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 28. septembra sprieduma lietā "Bouyid v. Belgium", pieteikums Nr. 23380/09, 89. punktu). Tomēr lietās par viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzību tiesa, piemērojot Konvenciju, no cilvēka cieņas dalībvalstīm nav atvasinājusi konkrētus pienākumus šo ģimeņu aizsardzībai. Tam pamatā ir vairāki iemesli, pirmkārt, viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzības jautājums ir nesaraujami saistīts ar sabiedrībā pastāvošajām morāles normām un ētikas vērtībām un, otrkārt, starp Eiropas Savienības dalībvalstīm nav vienprātības par šo ģimeņu aizsardzības veidiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11, 162. punktu). Otrkārt, nav šaubu, ka cilvēka cieņa ir Eiropas kultūrtelpas un ikvienas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesiskās sistēmas pamatvērtība. Taču, ja cilvēka cieņas princips nepārprotami paredzētu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru ģimeņu juridisku aizsardzību, tad minētajos nolēmumos būtu lieki norādīt uz valsts rīcības brīvības esību šādu jautājumu izlemšanā. Turklāt tad nāktos arī secināt, ka tās Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras atzinušas, ka tikai laulība ir ģimenes veidošanas pamats, pārkāpj cilvēka cieņu un rīkojas prettiesiski. Taču šāds secinājums ir pārsteidzīgs. Treškārt, nenoliedzot cilvēka cieņas nozīmi demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā, tiesību doktrīnā vienlaikus ir norādītas atziņas, kas liek ievērot piesardzību šā principa piemērošanā. Proti, cilvēka cieņas principam ir plašs un nenoteikts tvērums, kas var radīt neprognozējamību tā piemērošanā (sk.: Kernaleguen F. The Jurisprudential Reality(-ies) of the Principle of Human Dignity in France: A Prevailing or an Authoritative Principle? The Reality of Human Dignity in Law and Bioethics: Comparative Perspectives. Springer Verlag, 2018, p. 34). Ņemot vērā šajā punktā minēto, uzskatu, ka izskatītajā lietā, kurā aplūkotais jautājums ir pretrunīgi vērtēts Latvijas sabiedrībā, tiesai, piemērojot cilvēka cieņas principu, bija nepieciešams detalizētāk konkretizēt tā tvērumu un norādīt argumentus, kādēļ no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu juridisku aizsardzību, un kādēļ pamattiesību aizsardzība konkrētajā situācijā ir nodrošināma augstākā līmenī, nekā to paredz Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas. Taču šādu argumentu Spriedumā iztrūkst. Tādēļ tiesai nebija pietiekama pamata secināt, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmei. Tā vietā, skaidrojot Satversmes 110. panta pirmo teikumu, tiesa kā obiter dictum varēja likumdevējam norādīt uz pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, un konkretizēt principus, kas likumdevējam jāņem vērā šā pienākuma izpildē. Tāpēc nevaru piekrist tam, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.