2. Article

Apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas. Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar Civillikuma normām, Spriedumā pareizi secināts, ka par bērna tēvu, kuram ir tiesības saņemt šajā normā paredzēto atvaļinājumu, ir uzskatāms vīrietis, kas: 1) atzīstams par bērna tēvu, pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu; 2) brīvprātīgi atzinis paternitāti; 3) atzīts par bērna tēvu ar tiesas spriedumu. Šā atvaļinājuma mērķis ir dot bērna tēvam iespēju būt kopā ar savu ģimeni uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu bērna mātei, citstarp uzņemoties rūpes par bērnu. Vienlaikus šis atvaļinājums ļauj bērna tēvam agrīnā stadijā veidot emocionālu saikni ar bērnu (sk. Sprieduma 11.1. un 11.2. punktu). Tātad apstrīdētā norma skaidri un nepārprotami noteic, ka tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēvam. Jāuzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas, pienākums nodrošināt šādu atvaļinājumu tieši bērna tēvam izriet no Direktīvas 2019/1158 4. panta. Bērna tēva atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērniem (sk. Direktīvas 2019/1158 19. apsvērumu). Apstrīdētā norma tika pieņemta tieši tādēļ, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, lauztu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām, visupirms jau sabiedrībai tik svarīgā institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša - tēva - lomu bērnu audzināšanā. Atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma V nodaļas "Dzimšanas fakta reģistrācija" normām ziņas par jaundzimušo bērnu, kā arī par viņa vecākiem - māti un tēvu - ir ierakstāmas dzimšanas reģistrā mēneša laikā pēc bērna piedzimšanas. Tātad likumdevējs ir izveidojis tiesisku sistēmu, kas ļauj noskaidrot, kuras personas ir konkrētā bērna māte un tēvs, kam ir tiesības uz atbalstu sakarā ar bērna piedzimšanu. Apstrīdētajā normā noteiktais atvaļinājums pienākas tieši bērna tēvam, nevis bērna mātes partnerim (neatkarīgi no šīs personas dzimuma). Šo atvaļinājumu piešķir neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki ir laulāti vai dzīvo faktiskā kopdzīvē, vai arī bērna tēvs vispār nedzīvo kopā ar bērna māti vienā mājsaimniecībā. Likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna vecākiem paredz vairākus atbalsta pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu - maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu un vecāku pabalstu. Apstrīdētajā normā ietvertais bērna tēva atvaļinājums ir cieši saistīts ar paternitātes pabalstu, ko šā atvaļinājuma laikā izmaksā bērna tēvam. Uzskatu, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības vienīgi bērna tēvam, nevis mātes partnerim, partnerei vai kādam citam ģimenes loceklim. Bērna tēvam ir ne tikai tiesības, kas izriet no bērna piedzimšanas, bet arī pienākumi pret bērnu un atbildība par bērnu. Tāpēc tikai bērna tēvam, kuram ir šī īpašā saite un juridiskais statuss attiecībās ar bērnu, pienākas apstrīdētajā normā minētais atvaļinājums. Neviena cita persona neatrodas salīdzināmā juridiskā statusā ar bērna tēvu, kura statuss ietver īpašas tiesības, pienākumus un atbildību par konkrēto bērnu. Līdz ar to apstrīdētā norma neaizskar pieteikuma iesniedzējas tiesības. Tā kā lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuras pamatā jābūt pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumam, ko rada tieši apstrīdētā norma, tiesvedība lietā Nr. 2019-33-01, manuprāt, bija jāizbeidz.