15. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu). Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19. punktu). 15.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas paredzētu katras situācijas apstākļu individuālu izvērtēšanu, kuras rezultātā brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, tāpat kā tas jau ir paredzēts Kodeksa 45. panta piektās daļas otrajā teikumā, varētu lemt par attiecīgās atļaujas došanu vai - tieši pretēji - nedošanu. Apstrīdētā norma paredz, ka tajā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis tiks sasniegts, neļaujot nevienam notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Atšķirībā no Kodeksa 45. panta piektās daļas otrā teikuma, kurā ir paredzēts brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka individuāls izvērtējums, lemjot par aizliegumu notiesātajam tikties ar kādu citu personu, apstrīdētajā normā šāds individuāls izvērtējums nav paredzēts. Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta otro, trešo, ceturto un piekto daļu brīvības atņemšanas sodu personai var piemērot gan par kriminālpārkāpuma, gan par mazāk smaga, smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Šie noziedzīgie nodarījumi apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses, un to kaitīguma pakāpe ir atšķirīga. Tie var tikt izdarīti gan ar nodomu, gan aiz neuzmanības. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir noteikts neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu katrs no ģimenes locekļiem izdarījis. Proti, individuāla izvērtējuma neesības dēļ netiek apsvērts abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veids un smagums (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 18. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑32‑01 18.2. punktu). Tāpat netiek vērtēts tas, vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši kopīgi, kā arī abu personu uzvedība ieslodzījuma vietā, izciestās soda daļas ilgums un citi faktori, kuri individuāla izvērtējuma gadījumā ļautu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam nonākt pie pamatota secinājuma par to, vai konkrētā satikšanās var apdraudēt sabiedrības drošību. Turklāt arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu apsvēris jautājumu, vai tiešām ikviens notiesātais, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību šajā aspektā. Satversmes tiesa norāda, ka šāds aizliegums, kas neparedz individuālu izvērtējumu, varētu būt pieļaujams tikai tad, ja būtu pilnīgi skaidrs, ka vienmēr, kad satiktos divas personas - notiesātais, kas izcieš sodu vienā brīvības atņemšanas iestādē, un notiesātais, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē -, noteikti tiktu veiktas kādas darbības, kas apdraudētu sabiedrības drošību. Tikai šādā gadījumā individuāls izvērtējums nebūtu atzīstams par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē. Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka ikkatrs notiesātais, kas izdarījis jebkāda smaguma noziedzīgu nodarījumu, piemēram, noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, būtu automātiski uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam noteiktais aizliegums tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu pamatots arī bez jebkāda individuāla izvērtējuma. Turklāt personas risku un citu apstākļu izvērtēšana resocializācijas procesa ietvaros atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 9. aprīļa noteikumu Nr. 191 "Notiesāto resocializācijas īstenošanas kārtība" 8. un 9. punktam pašlaik jau tiek veikta. Individuāla izvērtējuma nepieciešamību, vērtējot notiesātās personas tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, ir akcentējusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lietā, kurā tāpat kā šajā lietā tika vērtēts ierobežojums, kurš izslēdza jebkādu izvērtējumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka nav pieļaujama šādu jautājumu regulēšana neelastīgā veidā un no Konvencijas dalībvalstīm tiek gaidīts, ka tās radīs tādu samērīguma izvērtēšanas metodiku, kas ļaus iestādēm līdzsvarot iesaistītās individuālās un sabiedrības intereses un ņemt vērā katra konkrētā gadījuma īpatnības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 23. februāra sprieduma lietā "Trosin v. Ukraine", pieteikums Nr. 39758/05, 42. punktu). Jāuzsver, ka individuāla izvērtējuma gadījumā katrs brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtētu risku, ko sabiedrības drošībai var radīt šāda notiesāto satikšanās. Proti, pirmkārt, tiktu kontrolēts tas, vai atbilstoši mērķim aizsargāt sabiedrības drošību notiesātajai personai var ļaut tikties ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Šādu izvērtējumu, līdzīgi kā tas paredzēts Kodeksa 45. panta piektās daļas otrajā teikumā, veiktu brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, lemjot par to, vai ļaut notiesātajam tikties ar konkrēto ģimenes locekli. Otrkārt, tiktu kontrolēts tas, vai ģimenes loceklis, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, drīkst atstāt attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Šo izvērtējumu veiktu otras brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, lemjot par to, vai dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. 15.2. Personas norobežošana no ārpasaules var ierobežot šīs personas iespējas vēlāk iekļauties sabiedrībā. Turpretim stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl Smit D., Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy: Penology and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011, pp. 212-213). Satversmes tiesa īpašu uzmanību pievērš notiesātās personas resocializācijas aspektam. Saeima un pieaicinātā persona Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir svarīgs notiesātās personas veiksmīgai resocializācijai, jo veicina resocializācijas procesā jau panākto rezultātu noturību. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums veicinot tikai sociāli pozitīvu kontaktēšanos ar ģimenes locekļiem, bet nepieļaujot notiesātā kontaktu ar tādiem ģimenes locekļiem, kuri viņu varētu ietekmēt negatīvi. Tomēr jānorāda, ka Satversmes tiesa jau iepriekš, vērtējot notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegumu, norādīja, ka to nevar uzskatīt par resocializācijas elementu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑10‑01 15.1 punktu). Vērtējot resocializācijas procesu un tā mērķi, ir nepieciešams uzsvērt, ka atsevišķās situācijās, kā to norādījusi Saeima, šāda satikšanās tiešām varētu aizkavēt resocializācijas procesu. Tas varētu notikt, personai atkal nonākot vidē, kas, iespējams, jau iepriekš virzīja šo personu uz noziedzīgu rīcību. Tādējādi konkrētais aizliegums atsevišķās situācijās varētu kalpot resocializācijas atbalstam. Tomēr nevar apgalvot, ka ar šādu aizliegumu vienmēr tiktu panākts vēlamais rezultāts. Nav pamata uzskatīt, ka tikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, uz notiesāto personu nevarētu atstāt arī pozitīvu ietekmi. Tas varētu notikt, piemēram, situācijā, kad viena notiesātā persona resocializācijas procesā jau ir sasniegusi ievērojamu progresu, mainījusi savu attieksmi pret noziedzīgo nodarījumu un spērusi soļus ceļā uz likumpaklausīgu dzīvi. Šādā situācijā pozitīvi varētu tikt ietekmēta arī otra notiesātā persona. Tieši tāpēc resocializācijai atbilstoši tās mērķiem būtu jāietver attiecīgo gadījumu individuāls izvērtējums, jo tikai pēc tā veikšanas varētu secināt, ka aizliegums tikties ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu dažādās brīvības atņemšanas iestādēs, kalpos resocializācijas mērķiem. 15.3. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Proti, alternatīvais līdzeklis, kas notiesātajai personai, kura vēlas tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, Satversmes 96. pantā ietvertās pamattiesības ierobežotu mazāk, būtu katra attiecīga notiesātās personas lūguma individuāla izvērtēšana. Izvērtējot lūgumu atļaut konkrēto satikšanos, tiktu lemts par tās pieļaujamību. Ja tiktu secināts, ka satikšanās neapdraudēs sabiedrības drošību, varētu tikt pieņemts lēmums par atļauju satikties. Turpretim tad, ja tiktu secināts, ka satikšanās var apdraudēt sabiedrības drošību, tiktu pieņemts lēmums par satikšanās aizliegumu, līdzīgi kā tas jau paredzēts Kodeksa 45. panta piektās daļas otrajā teikumā. Šāds regulējums ļautu individuāli izvērtēt risku, kādu katrs ieslodzītais var radīt sabiedrības drošībai. Tātad šāds līdzeklis ir uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.