3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam. Kodeksa 45. panta pirmā, otrā un trešā daļa paredzot ieslodzītajiem divu veidu satikšanās ar radiniekiem un citām personām - īslaicīgas un ilglaicīgas satikšanās. Pirmās veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu un atjaunošanu, bet otrās - radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu. Apstrīdētā norma aizliedzot notiesātajam tikties ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tā neparedzot citādu regulējumu gadījumos, kad vienlaikus dažādās brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš notiesātās personas, kuras savā starpā ir radinieki. Tādējādi apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ierobežojot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības. Taču brīvības atņemšana jau automātiski sevī ietverot noteiktus pamattiesību ierobežojumus. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat šim ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Apstrīdētā norma esot cieši saistīta arī ar notiesāto personu resocializāciju, jo notiesāto savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā kalpojot tieši resocializācijas atbalstam. Lai resocializācijas norise būtu pēc iespējas veiksmīgāka, soda izpildes laikā esot svarīgi novērst vai mazināt noziedzīgas uzvedības riskus. Notiesāto savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā palīdzot notiesātajam saraut saikni ar noziedzīgo vidi un personām, kuras iepriekš ir ietekmējušas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu vai veicinājušas antisociālas personības veidošanos. Antisociālu sabiedrības pārstāvju savstarpēja kontaktēšanās paaugstinot recidīva risku pēc soda izciešanas un neveicinot personas labošanos, kā arī varot apdraudēt kārtību ieslodzījuma vietās. Tādēļ drošības un kārtības uzturēšanai brīvības atņemšanas iestādēs tiekot veikta notiesāto klasifikācija. Tādējādi netiekot pieļauta nevēlama biedrošanās, kā arī tādas informācijas - piemēram, informācijas par situāciju dažādās brīvības atņemšanas iestādēs vai plāniem izdarīt soda izpildes režīma pārkāpumus vai noziedzīgus nodarījumus - aprite starp notiesātajiem, kura varētu apdraudēt cietuma iekšējo kārtību un sabiedrības drošību kopumā. Ja vairāki vienas ģimenes pārstāvji izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādēs, šādu ģimeni varot uzskatīt par tādu, kas turas pie antisociālām un apšaubāmām vērtībām. Šādi radinieki, iespējams, arī kopīgi veikuši noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ šādu notiesāto savstarpējie kontakti neesot vēlami, jo neveicinot notiesātā resocializāciju un varot apdraudēt gan brīvības atņemšanas iestādes iekšējo kārtību, gan sabiedrību kopumā. Tas attiecoties arī uz notiesāto tikšanos ar apcietinātajiem, kas atrodas izmeklēšanas cietumos. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar individuāla izvērtējuma palīdzību. Atļauja notiesātajiem satikties ar apcietinātajiem un notiesātajiem, kuri atrodas citās ieslodzījuma vietās, varot radīt tādu situāciju, ka satiekas divas personas, kas notiesātas vai tiek turētas aizdomās par viena noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tāpat, ja šāda atļauja tiktu paredzēta, būtu jālemj par to, kā šādas satikšanās varētu organizēt. Ļaujot ieslodzītajiem patstāvīgi nokļūt no vienas ieslodzījuma vietas citā, tiktu apdraudēta sabiedrības drošība, turklāt neesot skaidrs, par kādiem līdzekļiem tiktu segti notiesātā pārvietošanās izdevumi. Ja tiktu nodrošināta konvojēšana, tas uzliktu papildu slogu Valsts policijai un ieslodzījuma vietām. Abi risinājumi prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts. Visbeidzot esot jāņem vērā tas, ka notiesātie savā starpā var sazināties, nosūtot un saņemot vēstules, kā arī sazvanoties. Atsevišķu kategoriju notiesātajiem jau šobrīd esot iespēja sazināties, izmantojot videozvana iespējas.