6. Article

Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam. Kodeksā esot noteikts to personu loks, kuras var apmeklēt notiesātās personas cietumā, kā arī paredzēti gadījumi, kad satikšanās ir aizliegta. Tie esot gadījumi, kad persona ir notiesāta, tai ir piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums - vai satikšanās rezultātā var tikt apdraudēta drošība. No Kodeksa normām varot secināt, ka notiesātie, kuri ir saņēmuši brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, juridiski nav uzskatāmi par īslaicīgi atbrīvotiem no soda izciešanas. Tādējādi uz šādām personām joprojām attiecoties apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz tām doties uz citām brīvības atņemšanas iestādēm, lai satiktos ar tur ieslodzījumā esošām personām. Brīvības atņemšanas soda izpilde jebkurā gadījumā esot nesaraujami saistīta ar notiesāto personu tiesību un saskarsmes iespēju ierobežojumiem. Esot jāņem vērā tas, ka nav aizliegti citi saziņas veidi - sarakste un sazvanīšanās. Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments par situācijas absurdumu, ko viņš saskata tajā apstāklī, ka notiesātajiem ir atļauts citam ar citu satikties konkrētajā brīvības atņemšanas iestādē. Šāda savstarpēja ikdienas saskarsme esot neizbēgama un neesot uzskatāma par notiesāto personu satikšanos Kodeksa izpratnē. Tāpat Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka neesot skaidrs, kādēļ pilngadīgais Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā piemin vecāku un bērnu tiesības. Satikšanās ar ģimenes locekļiem varot sekmēt notiesātās personas resocializāciju tikai tad, ja ir saskatāms noteikts šo personu saiknes sociālais lietderīgums. Šāds lietderīgums neesot saskatāms, ja notiesātā ģimenes locekļi paši pārkāpj likumu. Aplūkojot gadījumus, kad vairāku paaudžu pārstāvji ir izcietuši brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma vietās, esot jāsecina, ka sociālo un morālo vērtību skala attiecīgajās ģimenēs ir degradēta līdz absurdam. Šādas antisociālas un ārpus likuma dzīvojošas ģimenes apgrūtinot un nereti pat pilnībā paralizējot resocializācijas procesu. Tas ļoti uzskatāmi norādot uz kopējo sabiedrības apdraudējumu. Tādēļ šādu personu kontaktēšanās esot preventīvos nolūkos un pārējās sabiedrības drošības dēļ samazināma līdz minimumam un pakļaujama stingrai kontrolei.