7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību centrs - norāda, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz ģimenes locekļiem un personām, kuras pielīdzināmas radiniekiem emocionālo saišu ziņā, neatbilst Satversmes 96. pantam. Apstrīdētā norma paredzot absolūtu aizliegumu notiesātajiem satikties ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tomēr, ņemot vērā nepieciešamību saglabāt notiesātā ģimenes saites, esot būtiski nošķirt viņa tikšanos ar ģimenes locekļiem un tikšanos ar citām personām. Ar brīvības atņemšanu saistīta soda izpilde neizbēgami esot saistīta ar cilvēktiesību ierobežojumiem, tomēr šie ierobežojumi nedrīkstētu novest pie izstumšanas no sabiedrības un ģimenes saišu iziršanas. Kriminālsoda izpildes mērķi - prevencija, resocializācija un tiesiska uzvedība pēc soda izciešanas - neesot sasniedzami, nenodrošinot notiesātajiem sakarus ar ģimenes locekļiem un ārpasauli. Turklāt ģimenes saites esot uzturamas neatkarīgi no tā, kur atrodas ģimenes locekļi. Pretējais nozīmētu ģimeņu šķirošanu, kas neatbilstot tiesiskās vienlīdzības principam. Ģimenes institūta aizsardzības diferencēšana atkarībā no ģimenes locekļu pastrādātām darbībām nozīmētu neuzticēšanos valsts izveidotajai penitenciārajai sistēmai. Notiesātajam pilnībā liedzot tikties ar kādu ģimenes locekli, viņš tiekot nevis sociāli reintegrēts, bet gan izolēts. Notiesāto tiesības satikties ar ģimenes locekļiem esot ietvertas virknē starptautisko cilvēktiesību dokumentu. Šajos dokumentos neesot tieši noteiktas vairāku notiesāto - vienas ģimenes locekļu - tiesības tikties, bet konceptuāli šādas tikšanās neatšķiroties no citām. Apstrīdētā norma aizliedzot individuālu izvērtējumu, kas varētu tikt veikts, ņemot vērā personas individuālās pazīmes, piespriestā soda smagumu, uzvedību ieslodzījuma vietā, ģimenes locekļa veselības stāvokli un citus apstākļus. Kaut arī notiesāto savstarpējas tikšanās ierobežojumam ir leģitīms mērķis - jaunu noziedzīgu nodarījumu iespējamības novēršana -, valsts tomēr nedrīkstot ieviest vispārējus ierobežojumus, neparedzot iespēju pārliecināties par to, ka attiecīgais ierobežojums katrā konkrētajā gadījumā ir atbilstošs un nepieciešams. Tādējādi notiesāto savstarpējas tikšanās ierobežojums, kaut arī tas var būt nepieciešams drošības labad, nevarot tikt atzīts par atbilstošu Satversmei tikmēr, kamēr nav pamatoti atspēkoti visi citi pamattiesības mazāk ierobežojoši šā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Apstrīdētā norma tās imperatīvi absolūtā rakstura dēļ neatbilstot samērīguma principam, nenodrošinot līdzsvaru starp kriminālsoda piemērošanas mērķiem un ieslodzīto personu tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību , turklāt negatīvi iespaidojot arī ieslodzīto resocializāciju. Secinājumu daļa