8. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei tādēļ, ka tā liedz notiesātajam, kurš izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar viņa māti, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tomēr saņēmusi attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Apstrīdētā norma noteic, ka notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tātad tiesisko seku ziņā šāds aizliegums vienādi attiecas gan uz notiesāto personu, kura vēlas tikties ar apcietinājumā esošu personu, gan uz notiesāto personu, kura vēlas tikties ar personu, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts neatkarīgi no tā, kādas ir abu personu savstarpējās attiecības un vai viens no notiesātajiem ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un jāizvērtē apstrīdētās normas satversmība tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpat tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma ir piemērojama vairākām atšķirīgām situācijām, Satversmes tiesai jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 9. punktu). 8.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu. Tādējādi, precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs to, vai apstrīdētās normas satversmība ir vērtējama arī daļā, kas liedz notiesātajai personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Kā jau tika minēts iepriekš, Pieteikuma iesniedzējs ir vērsies tiesā sakarā ar tādu situāciju, ka notiesātā persona, atrodoties brīvības atņemšanas iestādē, vēlas tikties ar personu, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Lietā iegūtie pieaicināto personu viedokļi arī attiecas galvenokārt uz šādām situācijām. Jāņem vērā tas, ka apcietinājuma kā drošības līdzekļa mērķis ir atšķirīgs no brīvības atņemšanas soda mērķa un tāpat atšķiras arī situācijas, kad tas tiek piemērots. Turklāt personu var turēt apcietinājumā tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā to sakarā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, kas norādīts lēmumā par šīs personas atzīšanu par aizdomās turēto vai saukšanu pie kriminālatbildības, pieļauj Kriminālprocesa likums (sk. Kriminālprocesa likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par maksimālo brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta, vai par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma 277. panta desmito daļu). Apcietinājuma kā drošības līdzekļa ilgums vairumā gadījumu ir mazāks nekā brīvības atņemšanas soda ilgums. Apcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu personu drošības aizsardzību - lai netiktu pieļauts tas, ka persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas kriminālprocesa gaitā, un netiktu izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums, - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑24‑01 16. punktu). Turpretim Krimināllikumā paredzēto sodu, tostarp brīvības atņemšanas soda, mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Par atšķirīgu cilvēktiesību ierobežojumu pieļaujamību attiecībā uz personām, kas atrodas apcietinājumā, un personām, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzītais, ka krimināllietu izmeklēšanas stadijā apcietināto kontakti ar ārpasauli var tikt ierobežoti lielākā mērā nekā pēc izmeklēšanas pabeigšanas (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija sprieduma lietā "Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr. 41418/04, 124. punktu). No lietā iegūtajiem materiāliem neizriet tas, ka lietas dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu izteikuši viedokli par iepriekšminētajām apcietinājuma mērķa un brīvības atņemšanas soda mērķa atšķirībām un šo atšķirību ietekmi uz apstrīdētās normas satversmības izvērtējumu. Tādējādi, citstarp ņemot vērā arī pieteikumā ietvertos argumentus, secināms, ka nav pamata lietu izskatīt daļā par to, ka apstrīdētā norma liedz notiesātai personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā. 8.2. Apstrīdētā norma attiecas uz gadījumiem, kad notiesātā persona vēlas tikties ar jebkuru citu personu, kas atrodas apcietinājumā vai citā brīvības atņemšanas iestādē. Arī Saeima savā atbildes rakstā atzīst, ka apstrīdētā norma atsevišķi neizceļ gadījumus, kad personas, kuras vēlas satikties, ir radinieki (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 82. lp.). Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs iebilst nevis pret to, ka ir aizliegtas visu veidu satikšanās ar personām, kuras atrodas citās brīvības atņemšanas iestādēs, bet gan tikai pret to, ka apstrīdētā norma liedz viņam satikties ar tuvu ģimenes locekli - māti, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Arī Saeima savā atbildes rakstā un pieaicinātās personas savos viedokļos galvenokārt ir izteikušās tieši par šo aspektu. Tātad, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru notiesātajam nav atļauts tikties ar personām, kas izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību tiktāl, ciktāl tā neļauj notiesātajam tikties ar ģimenes locekļiem. 8.3. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja situācijā nozīmīgs apstāklis ir tas, ka viena no personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Proti, izskatāmā lieta neattiecas uz situācijām, kad neviena no personām šādu atļauju nav saņēmusi. Saeima savā atbildes rakstā un Tieslietu ministrija savā viedoklī norāda, ka, atļaujot notiesātajai personai tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu jālemj, piemēram, par notiesātā konvojēšanu vai par to, kurš segs transporta biļešu iegādes izmaksas (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 87. un 88. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 117. lp.). Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka konkrētajā lietā nav strīda par valsts pozitīvajiem pienākumiem - proti, pienākumu nodrošināt personām, kuras izcieš sodu divās dažādās brīvības atņemšanas iestādēs, iespēju satikties, tās nogādājot vienu pie otras, sedzot transporta biļešu iegādes izmaksas vai kādā citādā veidā. Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir attiecināta uz situācijām, kad šādu personu satikšanās tiek liegta, pat ja viena no personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Proti, izskatāmā lieta attiecas uz likumdevēja negatīvo pienākumu, kas liedz valstij nepamatoti iejaukties personas privātajā un ģimenes dzīvē. Tādējādi izskatāmajā lietā Satversmes tiesa izvērtēs to, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā noteic, ka notiesātajam aizliegts tikties ar ģimenes locekli tad, ja šis ģimenes loceklis ir persona, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmusi attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, atbilst Satversmes 96. pantam.