9. Article

Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētā norma viņam nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās pamattiesības, jo liedz tikties ar ģimenes locekli - māti. Satversmes 96. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." Satversmes tiesa iepriekš, konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir norādījusi, ka šīs tiesības aptver vairākus aspektus (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 16.1. punktu). Satversmes 96. pantā lietotais jēdziens "privātā dzīve" ir plašs un sevī ietver citstarp ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences neaizskaramību. Turklāt tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 8. un 10. punktu). 9.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka brīvības atņemšanas soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā laikā efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus, tādējādi nodrošinot viņa resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010‑67‑01 11.1. punktu). Arī soda izpildes režīmam, kas tiek piemērots notiesātajam, ir jābūt vērstam uz to, lai notiesātajam veidotos sociāli pozitīva vērtību izpratne. Tādēļ persona, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības, tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008‑02‑01 9.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un Tieslietu ministrija norāda uz Eiropas cietumu noteikumiem, tostarp uz to 24.1. apakšpunktu, kas noteic, ka ieslodzītajam jāļauj satikties ar citiem cilvēkiem, tostarp ģimenes locekļiem, kā arī sazināties ar tiem, cik bieži vien iespējams, sarakstoties, komunicējot pa telefonu vai izmantojot citus saziņas veidus. Ieslodzītajam piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām personām. Tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai un pamattiesību ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī konkrētā ieslodzītā situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2013-18‑01 12. punktu). Iepriekšminēto ierobežojumu dēļ ieslodzījuma vietā esošās personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām personām samazinās, tāpēc ir jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas, kas var izpausties kā atsvešināšanās no ģimenes locekļiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 10. punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 26. punktu). Personas tikšanās ar citām personām, it īpaši ģimenes locekļiem, ir būtisks cilvēka tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību īstenošanas priekšnoteikums, jo šādas satikšanās ļauj personām atjaunot un nostiprināt savstarpējās attiecības, tostarp ģimenes attiecības. Šīs tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas citstarp ietver iespēju tikties ar ģimenes locekļiem, ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, tostarp personām, kas vēlas tikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. 9.2. Konkretizējot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015‑14‑0103 15.1. punktu). Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā ir noteiktas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā "Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29. punktu un 2008. gada 25. novembra sprieduma lietā "Biriuk v. Lithuania", pieteikums Nr. 23373/03, 34. punktu). Savukārt tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību nozīmē tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Turklāt būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 17. jūlija sprieduma lietā "X v. Croatia", pieteikums Nr. 11223/04, 36. punktu). Pieteikuma iesniedzējs citstarp vairākkārt norādījis uz savām kā bērna tiesībām un bērna tiesību un interešu prioritāti, atsaucoties arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Bērna tiesību konvenciju (turpmāk - Bērna tiesību konvencija). Bērna tiesību konvencijas 1. pants noteic, ka par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība neiestājas agrāk. Tādējādi bērna tiesības un intereses tiek aizsargātas konkrēta vecuma robežās, kas izriet no bērna tiesības regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī bija 25 gadus vecs, viņa gadījums neietilpst bērna tiesības regulējošu normatīvo aktu tvērumā. Attiecībā uz jebkuru notiesāto personu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai gan ar brīvības atņemšanu ir neizbēgami saistīti arī personas privātās un ģimenes dzīves ierobežojumi, ieslodzītās personas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanas būtisks priekšnoteikums ir tas, ka valsts iestādes dod ieslodzītajai personai iespēju uzturēt kontaktus ar tuviem ģimenes locekļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija sprieduma lietā "Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr. 41418/04, 106. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra sprieduma lietā "Lavents pret Latviju", pieteikums Nr. 58442/00, 139. punktu). Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt atzinusi arī to, ka zināma kontrole pār ieslodzīto personu saskarsmi ar ārpasauli var būt nepieciešama un pati par sevi nav pretrunā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 4. decembra sprieduma lietā "Michno v. Lithuania", pieteikums Nr. 29826/15, 69. punktu). Nepieciešamība notiesātajam, kurš atrodas brīvības atņemšanas iestādē, atjaunot saites ar ģimeni un tuviniekiem ir izcelta arī Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumā Nr. 580 "Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.-2020. gadam". Tajā kā viens no uzdevumiem, kuri palīdzētu sasniegt resocializācijas politikas mērķus, ir minēts uzdevums veicināt notiesātā sociāli pozitīvas attiecības ar ģimeni. Līdz ar to Satversmes 96. pantā ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā ietilpst notiesātās personas tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekli arī tad, ja viņš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē.