11. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto Krimināllikuma normu, kas paredz kriminālatbildību, par neatbilstošu Satversmes 90. un 92. pantam, jo uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nebija pietiekami skaidra laikā, kad viņš veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Līdz ar to lietā vērtējamie jautājumi attiecas uz Satversmes 90. panta un 92. panta otrā teikuma tvērumu. Saskaņā ar Satversmes 90. pantu ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību virsvadības principā, atbilstoši kuram personu tiesības un pienākumus var noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu). Likumiem un tiesību normām, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan pienācīgi saprotamām, gan paredzamām. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑55‑0106 13.1. punktu). Atbilstoši Satversmes 92. panta otrajam teikumam likumdevējam krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14. punktu). Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi: ja tiesību norma ļauj tās adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet tiesību normu piemērotājam - noskaidrot visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir pietiekami skaidra (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09-0106 8. punktu). Lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotais jēdziens "likums" ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā "tiesības" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14. punktu). Līdz ar to atzīt kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 90. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu). Savukārt tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek piemērots kriminālsods, galvenokārt izvērtējams, ņemot vērā Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4. punktu). Satversmes 92. panta otrais teikums aptver arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 7. panta 1. punktā noteiktās cilvēka pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka no attiecīgās tiesību normas teksta un, ja nepieciešams, pēc iepazīšanās ar tiesu veikto šā teksta interpretāciju personai jāzina, par kādu darbību vai bezdarbību tai var iestāties kriminālatbildība un kāds sods var tikt piemērots par šādu darbību vai bezdarbību. Turklāt tiesību norma var atbilst tiesību normas paredzamības prasībām arī tad, ja personai, lai tā varētu attiecīgajos apstākļos saprātīgā mērā izvērtēt kādas rīcības potenciālās sekas, ir nepieciešams saņemt kvalificētu juridisku palīdzību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 93. punktu). Ja tiesību norma, uz kuras pamata persona tika notiesāta, neatbilst šīm prasībām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka ir noticis Konvencijas 7. panta 1. punkta pārkāpums (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus", pieteikums Nr. 21906/04, 150. un 152. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs, arī krimināltiesībās, vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā. Vienmēr būs nepieciešams skaidrot šaubīgus jautājumus un pielāgot tiesību normas mainīgiem apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 94. punktu). Izskatāmajā lietā ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura paredz personas kriminālatbildību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstība Satversmes 90. pantam kopsakarā ar Satversmes 92. panta otro teikumu.