17. Article

Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa paredzēja kriminālatbildību par šaujamieroča vai munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot noteikumus, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt šo ieroci vai munīciju, jau kopš 1999. gada 1. aprīļa, kad Krimināllikums stājās spēkā. Apstrīdētā Krimināllikuma norma tādā redakcijā, kādā tā bija spēkā laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, Krimināllikumā tika iekļauta ar 2004. gada 20. maija likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2004. gada 18. jūnijā. Grozījums Krimināllikuma 236. pantā tika izdarīts, lai šajā normā atbildība būtu paredzēta ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu, bet arī par lielas enerģijas pneimatisko ieroču, sprāgstvielu un spridzināšanas ietaišu nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu (sk. likumprojekta Nr. 535 "Grozījumi Krimināllikumā" anotāciju un lietas materiālu 1. sēj. 130.-132. lp.). Ar 2012. gada 13. decembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2013. gada 1. aprīlī, citstarp tika grozīts kriminālsods par Krimināllikuma 236. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Savukārt ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem citstarp tika mainīts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgā nodarījuma sastāvs, izsakot to jaunā redakcijā: "Par šaujamieroča, šaujamieroča būtisko sastāvdaļu, šaujamieroča munīcijas, lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, ja tā rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nozaudēts vai to ieguvusi cita persona, -". Priekšlikumu grozīt Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu likumprojekta otrajam lasījumam iesniedza tieslietu ministrs. Pamatojumā, kas tika sniegts priekšlikumiem likumprojektam Nr. 187/Lp12 "Grozījumi Krimināllikumā", tieslietu ministrs norādīja, ka tobrīd spēkā bijusī redakcija paredzēja, ka "tiklīdz ir konstatēts šaujamieroča vai munīcijas nevērīgas glabāšanas, nēsāšanas, pārvadāšanas vai pārsūtīšanas fakts, [..], pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, jau ir radīta iespēja citai personai tos iegūt, tāpēc ir jāuzsāk kriminālprocess. Taču Kodeksa 181. pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par šaujamieroča, šaujamieroča munīcijas [..] aprites noteikumu pārkāpšanu personai, kurai ir attiecīga atļauja. Praksē kriminālprocesu uzsāk tikai tad, ja šaujamieroci, munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci cita persona ir ieguvusi vai tie ir nozaudēti, pārējos gadījumos tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols pēc Kodeksa 181. panta pirmās daļas. Ievērojot minēto, ar priekšlikumu Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā atbildība viennozīmīgi tiek noteikta tikai gadījumos, kad attiecīgais ierocis nozaudēts vai to ieguvusi cita persona" (lietas materiālu 2. sēj. 5.-9. lp.). Priekšlikums turpmāk paredzēt kriminālatbildību tikai par tādu Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to ieguvusi cita persona, tika apspriests arī Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada 17. jūnija sēdē. Šajā sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve informēja, ka priekšlikums iesniegts, jo tiesību piemērotāji norādījuši, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā pazīme - hipotētiska varbūtība, ka ir radīta iespēja kādai personai iegūt šaujamieroci, - praksē esot ļoti grūti pierādāma un konstatējama (sk. sēdes audioierakstu no 1.14.42 līdz 1.15.23). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskais regulējums nepārtraukti attīstās, citstarp likumdevējam pilnveidojot normatīvo aktu formulējumus, lai tie precīzāk atspoguļotu tā gribu. Tādēļ tas vien, ka normatīvo aktu izdevējs vēlāk nolemj grozīt attiecīgās normas, pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš tās nebūtu bijušas pietiekami skaidras (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10 ‑0103 18.2. punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 22.2. punktu). Tātad tas apstāklis, ka likumdevējs apstrīdēto Krimināllikuma normu vēlāk ir grozījis, tostarp precizējot nodarījumu, par kuru turpmāk tiek paredzēta kriminālatbildība, pats par sevi nav pamats apstrīdētās Krimināllikuma normas atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu. No Satversmes tiesas rīcībā esošajiem Krimināllikuma un tā grozījumu izstrādes materiāliem nav iespējams secināt, ka likumdevējs būtu gribējis Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā tajās redakcijās, kādās tā bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam, noteikt par kriminālsodāmu tikai tādu šajā normā minēto nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela nozaudēta vai to ieguvusi cita persona. No 2015. gada 29. oktobra grozījumu izstrādes materiāliem ir secināms pretējais, proti, ka tikai ar šiem grozījumiem tika sašaurināts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, turpmāk paredzot kriminālatbildību tikai par tādu nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela nozaudēta vai to ieguvusi cita persona. Izskatāmajā lietā nav izšķirošas nozīmes arī 2015. gada 29. oktobra grozījumu pieņemšanas procesā izteiktajai norādei, ka praksē kriminālprocess tiek uzsākts tikai tad, ja šaujamieroci, munīciju vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci ieguvusi cita persona vai tie ir nozaudēti. Turklāt šī vispārīgā norāde nav pamatota ar konkrētiem tiesu prakses piemēriem. Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem likumdevējs ir grozījis Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu tādā nolūkā, lai turpmāk kriminālatbildība būtu paredzēta tikai par tādiem nodarījumiem, kuru rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to ieguvusi cita persona, tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš šī norma nebūtu bijusi pietiekami skaidra, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības.