18. Article

Tiesību norma ir atzīstama par pietiekami skaidru un paredzamu arī tad, ja persona, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību, varēja paredzēt, kādas rīcības rezultātā tā var tikt saukta pie kriminālatbildības par attiecīgajā tiesību normā norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 79. punktu). Gan interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, gan izvērtējot pieņemtos tiesu nolēmumus par šīs normas piemērošanu, kā arī tiesību doktrīnā pausto, citstarp secināms, ka apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumā ietilpst arī tādi nodarījumi, kuru rezultātā šajā normā minētie priekšmeti nav nozaudēti vai tos nav ieguvusi cita persona. Jautājums par to, vai personas nodarījumā ir konstatējamas visas attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, ir izvērtējams konkrētā kriminālprocesa ietvaros. Satversmes tiesa papildus norāda: pat ja persona pati nespēja noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumu, tā varēja to noskaidrot, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību. Tātad apstrīdētā Krimināllikuma norma pietiekami skaidri nosaka to, par kādu rīcību persona var tikt saukta pie kriminālatbildības. Nepieciešamā tiesību normas paredzamības pakāpe ir atkarīga citstarp no attiecīgā normatīvā akta satura, nozares, kura tai jāregulē, kā arī tās subjektu daudzuma un statusa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu). No personām, kuras savā profesionālajā darbībā ir radušas rīkoties ar īpašu uzmanību, pamatoti var gaidīt, ka tās sevišķi rūpīgi izvērtēs ar šādu darbību saistītos riskus un attiecīgi spēs prognozēt ar savu profesionālo darbību saistītos krimināltiesiskos riskus labāk nekā citas personas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 24. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka normas paredzamība tiek vērtēta, raugoties no notiesātās personas viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 112. punktu). Normatīvie akti, kas regulē ieroču apriti, izvirza prasību, ka pirms šaujamieroča pirmreizējas iegādāšanās ir jānokārto kvalifikācijas pārbaudījums. Šāda pārbaudījuma nokārtošana citstarp apliecina arī to, ka persona pārzina ieroču un munīcijas aprites kārtību. Pieteikuma iesniedzējs laikā, kad veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, pildīja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa kriminālpolicijas grupas vecākā inspektora amata pienākumus. Šaujamieroci Pieteikuma iesniedzējam kā Valsts policijas amatpersonai bija atļauts izmantot kā dienesta šaujamieroci, pildot dienesta pienākumus. Šādas tiesības ir nesaraujami saistītas ar pienākumu, pildot dienestu, rīkoties ar īpašu uzmanību. Līdz ar to ir pamatoti gaidāms, ka persona, kurai ir tiesības, pildot dienesta pienākumus, rīkoties ar ieroci, labāk nekā citas personas pārzina ne vien noteikumus, kas regulē ieroču un munīcijas apriti, bet arī ar šo noteikumu pārkāpšanu saistītos krimināltiesiskos riskus.