20. Article

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības lūdz izvērtēt apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam, jo uzskata, ka likumdevējs nevar ierobežot personas stāvokli uzlabojoša likuma atpakaļejošo spēku. Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016. gada 4. oktobra spriedumu Pieteikuma iesniedzējs citstarp atzīts par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. No minētā sprieduma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs, pārkāpjot Noteikumu Nr. 1001 29. punkta nosacījumus un Iekšlietu ministrijas 2006. gada 4. janvāra noteikumu Nr. 1 "Noteikumi par kārtību, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs tiek veikta bruņojuma saņemšana, glabāšana, uzskaite, izsniegšana dienesta pienākumu pildīšanai, nēsāšana un pielietošana" 62. punkta nosacījumus, savā lietošanā esošās pistoļu patronas glabāja sava darba kabineta galda atvilktnē, tādējādi pieļaujot iespējamu ieroča munīcijas nokļūšanu nepiederošu personu rokās. Ar Rīgas apgabaltiesas 2018. gada 13. decembra spriedumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedums šajā daļā atstāts negrozīts. Pieteikuma iesniedzējs gan apelācijas sūdzībā, gan kasācijas sūdzībā norādīja, ka viņa nodarījums ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem ir atzīts par krimināli nesodāmu, jo saskaņā ar apsūdzību ieroča munīcija netika nozaudēta un to nebija ieguvusi cita persona. Tomēr gan Rīgas apgabaltiesa 2018. gada 13. decembra spriedumā, gan Augstākā tiesa 2019. gada 21. novembra lēmumā, ar kuru šis Rīgas apgabaltiesas spriedums atstāts negrozīts, norādīja, ka atbilstoši apstrīdētajam pārejas noteikumam likuma grozījumi neattiecas uz personām, kuras konkrēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušas līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai, un tādējādi nav attiecināmi uz Pieteikuma iesniedzēju, kurš apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīja pirms 2015. gada 3. decembra. Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem citstarp Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs tika sašaurināts, turpmāk paredzot kriminālatbildību tikai tādos gadījumos, kad šajā normā minētais priekšmets vai viela nozaudēta vai to ieguvusi cita persona (sk. šā sprieduma 17. punktu). Līdz ar to 2015. gada 3. decembrī tāda rīcība, par kuru Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, kļuva par krimināli nesodāmu. Tomēr apstrīdētais pārejas noteikums noteica, ka ir jāpiemēro tā Krimināllikuma norma, kura bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Lai arī, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 12. punktu), tomēr Satversmes tiesai ir jāvērtē arī visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir vienādi un salīdzināmi ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstākļiem. Turklāt Satversmes tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 12.2. punktu). Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne tikai uz grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā, bet arī uz grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos. Izskatāmās lietas pamatjautājums ir saistīts tikai ar grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmās lietas ietvaros izvērtēs apstrīdētā pārejas noteikuma, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam.