21. Article

Pieteikuma iesniedzēja viedoklis par apstrīdētā pārejas noteikuma neatbilstību Satversmes 1. un 92. pantam ir balstīts uz to, ka viņš tika sodīts par tādu nodarījumu, kas krimināllietas izskatīšanas laikā jau bija atzīts par krimināli nesodāmu. Pieteikuma iesniedzēja apsvērumi attiecībā uz Satversmes 1. pantu, proti, tiesiskas valsts principa pārkāpumu, ir saistīti ar argumentiem par apstrīdētā pārejas noteikuma neatbilstību Satversmes 92. pantam. Satversmes tiesa ir secinājusi: ja apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17‑05 13. punktu). 21.1. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts princips, ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑08‑03 11. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja lēmumi aizskar indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir jāizvērtē, vai tie atbilst tiesiskas valsts principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu daļas 3. punktu). Satversmes 1. pants ietver virkni tiesiskas valsts principu, tostarp arī samērīguma, tiesiskās paļāvības, taisnīguma un tiesiskuma principus (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005‑07‑01 7.3. punktu, 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006‑13‑0103 10. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006‑28‑01 12. punktu). 21.2. Satversmes 92. pants noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņam ir piemērots kriminālsods par tādām darbībām, kuras laikā, kad lieta tika iztiesāta, likumdevējs jau bija atzinis par krimināli nesodāmām. Līdz ar to lietā vērtējamie jautājumi attiecas uz Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu. Saskaņā ar Satversmes 92. panta otro teikumu personu var atzīt par vainīgu un tai sodu var piemērot tikai par tādu rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī paredzēt nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Likumdevējs, veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības ietvarus, tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013‑09‑01 10. punktu). 21.3. Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 10.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir saistīts ar to, ka Pieteikuma iesniedzējs tika sodīts par tādu nodarījumu, kas krimināllietas iztiesāšanas laikā jau bija atzīts par krimināli nesodāmu. Līdz ar to apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem vērtējama kopsakarā ar Satversmes 92. panta otro teikumu. 21.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑11‑01 14. punktu). Tiesiskas valsts princips citstarp prasa, lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑10‑01 8. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006‑28‑01 12. punktu). Viens no tiesiskās drošības principa aspektiem ir tiesiskās paļāvības aizsardzība. Tiesiskās drošības princips garantē paredzamu vidi un noteic, ka cilvēkiem jābūt spējīgiem droši plānot savu dzīvi, apzinoties savas rīcības juridiskās sekas. Tas paredz, ka: 1) nevienai valsts rīcībai nedrīkst būt atpakaļvērsts spēks; 2) likumdevējam jānodrošina valsts iedzīvotājiem pieņemams laika periods, lai viņi varētu sagatavoties attiecīgā juridiskā instrumenta piemērošanai no tā publicēšanas datuma (sk.: Grigore-Bāra E., Kovaļevska A., Liepa L., Levits E., Mits M., Rezevska D., Rozenvalds J., Sniedzīte G. 1. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 201.-202. lpp.). Atbilstoši tiesiskās drošības principam krimināltiesībās nodarījuma noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Tomēr publiskajās tiesībās ir pieļaujams likuma atpakaļvērstais spēks, ja tas uzlabo subjekta tiesisko stāvokli (sk.: Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga, Ratio iuris, 2005, 64. lpp.). Principam, ka personai jāpiemēro tās krimināltiesību normas, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, ir tā priekšrocība, ka tas aizsargā noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu pret patvaļīgu sodīšanu, tai skaitā soda veidu un apmēru. Princips, ka kriminālatbildību paredzošiem likumiem nav atpakaļejoša spēka, ir ierobežojams ar izņēmumu, ka jaunajiem likumiem, kuri mīkstina iepriekšējos noteikumus, ir atpakaļejošs spēks (sal. sk.: Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga, 1934, 30.-31. lpp.). Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās ir atvasināms no tiesiskuma principa, jo šis princips ietver arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina tāds sods, kuru likumdevējs uzskata par piemērotu soda noteikšanas brīdī. Tātad personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās nosaka: ja pastāv atšķirības starp noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā bijušo likumu, kas paredz kriminālatbildību, un likumu, kas pieņemts pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, tad tiesām jāpiemēro tas likums, kura noteikumi ir labvēlīgāki apsūdzētajam. Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejošā spēka princips krimināltiesībās jāpiemēro, to konkrētajā situācijā un apstākļos izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību principiem, tai skaitā taisnīguma principu, kā arī ievērojot citas Satversmes normas un starptautiskās tiesības. 21.5. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Saskaņā ar šo pantu likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 11.1. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta otrais teikums ir vērtējams citstarp kopsakarā arī ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 15. pantu un Konvencijas 7. pantu. Pakta 15. panta 1. punktā noteikts: "Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu kriminālnozieguma izdarīšanā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem valsts likumdošanas aktiem vai starptautiskajām tiesībām nav bijis kriminālnoziegums. Ja pēc nozieguma izdarīšanas likumā noteikts vieglāks sods par šāda nozieguma izdarīšanu, tad šis likums attiecas arī uz iepriekš izdarītajiem noziegumiem." Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka saskaņā ar Pakta 15. panta 1. punkta trešo teikumu tiesām, izskatot krimināllietas, katrā lietā ir pienākums piemērot labvēlīgu atpakaļejošu spēku tādam likumam, kas paredz vieglāku sodu pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas (sk.: Nowak M. U. N. Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary. 2nd ed. Kehl am Rhein: Engel, 2005, p. 366). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Konvencijas 7. panta 1. punkta pirmais teikums ietver likuma atpakaļejoša spēka aizlieguma principu un ietver arī citus principus, proti, ka tikai likums var noteikt, kas ir noziedzīgs nodarījums, un paredzēt par to atbildību un ka krimināltiesības nedrīkst paplašinoši piemērot par sliktu apsūdzētajam, piemērojot analoģiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09‑0106 4.1. punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: princips, ka saudzējošāki krimināllikuma noteikumi jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku, netieši tiek garantēts Konvencijas 7. pantā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 3. decembra sprieduma lietā "Parmak and Bakır v. Turkey", pieteikumi Nr. 22429/07 un 25195/07, 64. punktu). Atbilstoši Konvencijas 7. pantā citstarp ietvertajam tiesiskuma principam no tiesām tiek gaidīts, ka tās uz katru sodāmu darbību attiecina tādu sodu, kuru likumdevējs uzskata par samērīgu. Ja bargāks sods tiktu piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts tiesību aktā laikā, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums, tas nozīmētu, ka noteikumi par krimināltiesību izmaiņām laikā tiek piemēroti par sliktu apsūdzētajam. Tādējādi netiktu ņemtas vērā tiesību aktu izmaiņas par labu apsūdzētajam, kas pieņemtas pirms viņa notiesāšanas, un joprojām tiktu piemēroti tādi sodi, kurus valsts - un sabiedrība, ko tā pārstāv, - tagad uzskata par pārmērīgi bargiem. Pienākums no dažādām krimināltiesību normām izvēlēties apsūdzētajam vislabvēlīgāko saskan arī ar citu Konvencijas 7. panta būtisku elementu - sodu paredzamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada 17. septembra sprieduma lietā "Scoppola v. Italy (No. 2)", pieteikums Nr. 10249/03, 108. punktu). Turklāt minētais attiecas ne tikai uz labvēlīgāka soda piemērošanu, bet arī izmaiņām tiesību normās, kas paredz kriminālatbildību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 3. decembra sprieduma lietā "Parmak and Bakır v. Turkey", pieteikumi Nr. 22429/07 un 25195/07, 64. punktu). Tādējādi Satversmes 1. pants un 92. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par krimināli nesodāmu.