22. Article

Krimināllikuma 5. pants regulē Krimināllikuma spēku laikā. Saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta pirmo daļu nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Savukārt šā panta otrā daļa noteic: "Likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība." Saskaņā ar šā panta trešo daļu likumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, atpakaļejoša spēka nav. Labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās bija noteikts jau 1933. gada 24. aprīļa Sodu likumā. Minētais likums paredzēja vadošos principus - likumam nav atpakaļejoša spēka, bet labvēlīgākam likumam ir atpakaļejošs spēks. Sodu likuma komentāros citstarp norādīts, ka valstij ir pilnīgi jāatsakās no sodīšanas, ja tā tiesiskās apziņas progresa rezultātā pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas pati atcēlusi attiecīgo noteikumu. Līdz ar to Soda likuma 12. panta trešā daļa noteica: ja likumu, kurš bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, atceļ pirms vainīgā tiesāšanas, atzīstot nodarījumu par nesodāmu, tad sods nav piemērojams (sk.: Mincs P., Ehlerss H., Jakobi P., Lauva J. 1933. gada 24. aprīļa Sodu likums ar likumdošanas motīviem un sīkiem komentāriem. Rīga: SIA "Limited Company", 2016, 9. lpp.). Arī Latvijas Kriminālkodeksa 6. pants noteica, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu vai mīkstina sodu, ir atpakaļejošs spēks (sk. arī, piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 1996. gada 7. maija lēmumu lietā Nr. SKK-101/1996). Saskaņā ar tiesību doktrīnā pausto Krimināllikuma 5. panta otrajā daļā ir paredzēti izņēmumi no principa par nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā bijušā likuma piemērošanu, kad jaunā krimināllikuma darbību attiecina uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri ir izdarīti līdz brīdim, kad tas stājies spēkā, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība, ja vien likumā nav noteikts citādi. Saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta otro daļu jaunajam likumam ir atpakaļejošs spēks (retroaktivitātes princips), ja tas: 1) atzīst nodarījumu par nesodāmu; 2) mīkstina sodu; 3) ir citādi labvēlīgs personai. Ja jaunais likums ir bargāks, tas ir, atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, tam atpakaļejoša spēka nav. Šādā gadījumā darbojas Krimināllikuma 5. panta trešajā daļā nostiprinātais ultraaktivitātes princips un tiek piemērots noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laika likums (sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32.-35. lpp.). Pieaicinātā persona Māris Onževs paudis viedokli, ka sodu tiesībās princips - likumdevējam ir pienākums noteikt likumam atpakaļejošu spēku, ja šis likums ir labvēlīgāks pret pārkāpumu izdarījušo personu, - ir uzskatāms par patstāvīgu tiesību principu Latvijas tiesību sistēmā. Tiesību doktrīnā izšķir divus likuma atpakaļejoša spēka veidus - parasto likuma atpakaļejošo spēku, kad jaunu, mīkstāku krimināllikumu attiecina uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri vēl nav iztiesāti tiesā vai attiecībā uz kuriem spriedumi nav stājušies likumīgā spēkā, un revidējošo likuma atpakaļejošo spēku, kas izpaužas jauna, mīkstāka krimināllikuma attiecināšanā uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem spriedums jau stājies likumīgā spēkā vai arī jau sākta tā izpildīšana, ja vien jaunajā likumā nav noteikts citādi. Nodarījums var kļūt par nesodāmu, ja jaunajā likumā mainīts noziedzīga nodarījuma sastāvs, paredzot tajā tādas pazīmes, kas sašaurina noziedzīgā nodarījuma loku (sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32.-34. lpp.). Tādējādi Krimināllikuma 5. pants citstarp atspoguļo Satversmes 92. pantā ietverto vispārējo tiesību principu, ka personu var atzīt par vainīgu un sodu var piemērot tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu. Savukārt Krimināllikuma 5. panta otrā daļa citstarp atspoguļo principu, kas liek piemērot personai labvēlīgākās krimināltiesību normas.