24. Article

Apstrīdētais pārejas noteikums citstarp atspoguļo to, kā likumdevējs izlēmis konkretizēt personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās attiecībā uz Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, proti, kā likumdevējs izlēmis noregulēt konkrētās krimināltiesiskās attiecības. Lai gan no likumprojekta Nr. 187/Lp12 "Grozījumi Krimināllikumā" izskatīšanas gaitā iesniegtajiem priekšlikumiem un Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada 17. jūnija un 2015. gada 29. septembra sēdes audioierakstiem nav konstatējami apsvērumi par apstrīdētā pārejas noteikuma attiecināšanu uz Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, tomēr no 2015. gada 29. oktobra grozījumu izstrādes materiāliem ir izsecināms likumdevēja nolūks. Grozot Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu, likumdevēja nolūks bija turpmāk neparedzēt kriminālatbildību par tādu nodarījumu, kura rezultātā šajā normā minētais priekšmets nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita persona. Saeima norāda, ka apstrīdētais pārejas noteikums nodrošinot paredzamību un tiesisko noteiktību krimināllietās, kas tika ierosinātas līdz 2015. gada 3. decembrim. Tomēr apstrīdētais pārejas noteikums attiecas uz situāciju, kurā likumdevējam ir jāvērtē tiesiskās drošības princips, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību principiem - personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās un taisnīguma principu. Tiesiskās drošības princips krimināltiesībās citstarp uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti. Tas paredz, ka personai tiek piemērota tā materiālā tiesību norma, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Savukārt personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās prasa, lai likumdevējs noteiktu labvēlīgu atpakaļejošu spēku tādai tiesību normai, kas ir labvēlīgāka pret pārkāpumu izdarījušo personu, bet taisnīguma princips - lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs. Jau pirms tam, kad pirmās instances tiesa taisīja spriedumu krimināllietā, tāda rīcība, par kuru Pieteikuma iesniedzējs tika sodīts, bija kļuvusi par krimināli nesodāmu. Tomēr visu triju instanču tiesas atzina apstrīdētās Krimināllikuma normas piemērošanu par pamatotu, jo apstrīdētais pārejas noteikums noteica, ka grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā neattiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra. Ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums, tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu. Šādā gadījumā priekšroka dodama personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principam krimināltiesībās. Konkrētajā lietā Satversmes tiesa nesaskata arī citus no taisnīguma principa vai citiem vispārējiem tiesību principiem izrietošus objektīvus attaisnojumus, kuru dēļ attiecībā uz grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā par normā paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk, pēc šīs normas grozīšanas, atzīstami par krimināli nesodāmiem, būtu piemērojams izņēmums no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Tādējādi, ņemot vērā konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, secināms, ka atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenajam mērķim - nodrošināt taisnīgumu - personai nevar piemērot tādu sodu, ko valsts attiecīgās tiesību normas piemērošanas brīdī jau uzskata par pārmērīgi bargu. Līdz ar to apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam.