3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam un apstrīdētais pārejas noteikums atbilst Satversmes 1. un 92. pantam. 3.1. Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecinot par to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot izvērtējams tas, vai tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmei ir turpināma. Saeima uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir publiski pieejama. Apstrīdētā Krimināllikuma norma nosakot kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, un noziedzīga nodarījuma subjekts esot persona, kurai likumā noteiktajā kārtībā izsniegta atļauja iegādāties, glabāt un nēsāt šaujamieroci un munīciju. Kriminālatbildība par šaujamieroču vai munīcijas nevērīgu glabāšanu iestājoties tad, ja ar to citai personai ir radīta iespēja šos šaujamieročus vai munīciju iegūt, tostarp tos nolaupot vai atrodot. Tiesai katrā konkrētajā gadījumā esot jāvērtē, vai normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā ir radīta iespēja citai personai iegūt šaujamieroci vai tā munīciju. Esot jākonstatē cēloņsakarība starp nevērīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā norādīto paaugstinātas bīstamības priekšmetu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un citai personai radītu iespēju iegūt šos priekšmetus. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam - Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa kriminālpolicijas grupas vecākajam inspektoram -bija jāpārzina krimināltiesiskais regulējums un jāglabā šaujamierocis un tā munīcija ar īpašu rūpību, izvērtējot riskus, ko viņa profesionālā darbība ietver. Turklāt Valsts policija esot tā institūcija, kas veic ieroču, munīcijas, to sastāvdaļu un speciālo līdzekļu aprites uzraudzību. Policija esot redzamākā valsts varas īstenotāja. Tās pienākumos ietilpstot ne tikai noziedzības novēršana un apkarošana, bet arī sabiedrības uzticēšanās veicināšana, savā darbībā ievērojot tiesiskuma prasības. Atsaucoties uz tiesu praksi, Saeima norāda, ka kriminālatbildība atbilstoši apstrīdētajai Krimināllikuma normai praksē ir piemērota ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas nozaudēšanu, bet arī par atstāšanu vietā, kur šie priekšmeti rada potenciālu risku, ka tiem varētu piekļūt citas personas. Proti, attiecībā uz šaujamieroču glabāšanu, neievērojot normatīvo aktu prasības, tiesa esot norādījusi, ka citai personai radīta iespēja nejauši iegūt šaujamieroci var izpausties kā šā ieroča turēšana tam nepielāgotā, noteikumiem neatbilstošā vietā, kas ir pieejama nepiederošām personām un kur citām personām ir iespēja bez redzamiem šķēršļiem to iegūt un ar to rīkoties. Kā piemēru Saeima min gadījumu, kad pie kriminālatbildības saukta persona, kas šaujamieroci noslēpusi krūmos pie dzelzceļa sliedēm, kamēr devusies satikt citu personu. Savukārt persona, kas šaujamieroci glabājusi neatbilstoši normatīvo aktu prasībām salīdzinoši īsu laika posmu savā automašīnā, bet uzstādījusi signalizāciju un veikusi citas darbības, lai nodrošinātu to, ka šaujamierocis nav citām personām pieejams, neesot saukta pie atbildības. Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja saprātīgi paredzēt, ka, izvērtējot viņa veikto darbību vai bezdarbības raksturu, tiks vērtēta arī šaujamieroča munīcijas glabāšanas vietas pieejamība citām personām. Pieteikuma iesniedzēja gadījumā tiesa esot vērtējusi to, vai vieta, kur Pieteikuma iesniedzējs glabājis šaujamieroča munīciju pretēji normatīvo aktu prasībām, ir tāda, kam var piekļūt arī citas personas, un esot secinājusi, ka pieeja Pieteikuma iesniedzēja kabinetam bijusi ļoti brīva. Tādējādi tas, vai personai iestāsies kriminālatbildība, esot atkarīgs no konkrētā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem un šo apstākļu juridiska novērtējuma. Pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka līdzīgos gadījumos kriminālatbildība nav piemērota, bet ir piemērota tikai administratīvā atbildība, neesot izšķirošas nozīmes. No tiesu prakses neizrietot tas, ka par šaujamieroča munīcijas glabāšanu ārpus seifa personas vienmēr tiek sauktas pie kriminālatbildības, tomēr no tās izrietot iespēja, ka šaujamieroča un tā munīcijas glabāšana vietā, kur tiem var piekļūt arī citas personas, var būt krimināli sodāma. Pat tad, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī pastāv dažādas tiesību normu interpretācijas iespējas, tas pats par sevi nenozīmējot, ka tiesību norma būtu neskaidra vai neparedzama. Tas nozīmējot tikai to, ka pastāv vairākas iespējas, kā šī tiesību norma var tikt interpretēta, un tiesu uzdevums esot nonākt pie vienas tiesību normas interpretācijas konkrētos faktiskajos apstākļos, nodrošinot to, ka šāda interpretācija ir saprātīgi paredzama un atbilstoša pārkāpuma raksturam. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā liecinot par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nav bijusi pietiekami skaidra, jo ar šiem grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas tvērums esot sašaurināts. 3.2. Atbilstoši Krimināllikuma 5. panta otrajai daļai gadījumā, ja likumdevējs ir noteicis citādi, likuma atpakaļejošs spēks neesot piemērojams un esot jāpiemēro tās tiesību normas, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas laikā. Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Krimināllikuma 5. pantā nostiprināto principu atbilstību Satversmei. Apstrīdētais pārejas noteikums nodrošinot paredzamību un tiesisko noteiktību krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai. Pieteikuma iesniedzējs esot varējis skaidri paredzēt, ka līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai par apstrīdētajā Krimināllikuma normā norādītajām darbībām persona saucama pie kriminālatbildības. Saeima vērš uzmanību uz to, ka likumdevējs ir vērtējis gan grozījumu attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu, gan arī apstrīdēto pārejas noteikumu. Likumdevējam neesot radušās šaubas par to, ka arī attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu piemērojams apstrīdētajā pārejas noteikumā noteiktais likuma spēks laikā. Līdz ar to apstrīdētais pārejas noteikums esot pieņemts atbilstoši krimināltiesību principiem un ļaujot skaidri paredzēt, uz kuru tiesību normu pamata personai var iestāties kriminālatbildība.