5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam, bet likumdošanas materiāli un Saeimas atbildes rakstā paustais radot pārliecību, ka apstrīdētais pārejas noteikums varētu neatbilst Satversmes 1. pantam. 5.1. Pēc tiesībsarga ieskata, ikvienai privātpersonai, kurai piešķirta ieroču nēsāšanas atļauja, vai amatpersonai, kurai ieroča nēsāšanas atļauja piešķirta ar likumu, jābūt zināmām prasībām, kas attiecas uz ieroču un munīcijas apriti. Ja personai tiktu ierobežota vai liegta iespēja iegūt informāciju par savām tiesībām ieroču un munīcijas aprites jomā, tā nevarētu saņemt ieroča nēsāšanas atļauju. Šaujamieroči un to munīcija esot īpašas kategorijas lietas, kuru aprite parasti tiekot strikti reglamentēta. Esot arī objektīvi paredzams, ka par šaujamieroču un munīcijas aprites vai glabāšanas noteikumu pārkāpumiem valsts paredzēs atbildību. Valstij esot plaša rīcības brīvība sodu politikas jomā. Paredzot dažādos normatīvajos aktos atbildību par pārkāpumiem ieroču aprites jomā un neparedzot acīmredzami nesamērīgus vai cietsirdīgus sodus par šāda veida darbībām, likumdevējs neesot pārkāpis minētās rīcības brīvības robežas. Turklāt administratīvā atbildība un kriminālatbildība esot paredzēta arī par citādiem pārkāpumiem, piemēram, pārkāpumiem ceļu satiksmes un sabiedriskās kārtības jomā. Pēc tiesībsarga ieskata, jebkurš ieroču aprites noteikumu pārkāpums var radīt iespēju citai personai iegūt glabāšanā esošo ieroci vai munīciju un tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. pantā būtu paredzēta atbildība par identiskām darbībām. Pieteikuma iesniedzējs neesot arī norādījis uz tādām grūtībām, kas būtu saistītas ar inspektora amata pildīšanu, uz šā amata pildītājam izvirzītām konkrētām prasībām un pienākumiem, uz šķēršļiem saņemt juridisku palīdzību apstrīdētās Krimināllikuma normas tvēruma apzināšanai vai saistībā ar dažādu apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretāciju identiskos apstākļos. Tātad apstrīdētā Krimināllikuma norma bijusi pietiekami skaidra un paredzama, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības. 5.2. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētais pārejas noteikums sākotnēji bijis saistīts ar grozījumiem Krimināllikuma pantos par noziedzīgiem nodarījumiem pret satiksmes drošību, kuri pēc būtības atšķiroties no noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Turklāt tas, ka par minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzliekamā kriminālsoda apmērs ir atšķirīgs, ļaujot uzskatīt, ka arī šo nodarījumu izraisītais sabiedrības apdraudējuma līmenis kopumā ir atšķirīgs. Līdz ar to vienādi apsvērumi attiecībā uz atkāpi no labvēlīga regulējuma atpakaļejoša spēka principa dažādu noziedzīgu nodarījumu gadījumos varot norādīt uz pienācīgas rūpības trūkumu likumprojekta apspriešanas gaitā. Arī likumdevēja apsvērumu publiska nepieejamība un Saeimas norādīto apsvērumu vispārīgais raksturs neradot pārliecību, ka atkāpe no labvēlīga regulējuma atpakaļejoša spēka principa būtu pienācīgi izvērtēta un apspriesta. Šāda prakse esot pretrunā ar labas likumdošanas principu.