7. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks Dr. iur. Jānis Baumanis - norāda, ka no Tieslietu ministrijas sniegtā skaidrojuma par 2015. gada 29. oktobra grozījumiem viennozīmīgi izriet tas, ka šie grozījumi ir novērsuši neskaidrības Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, attiecīgais noziedzīgais nodarījums esot pabeigts ar brīdi, kad ir pārkāpti normatīvie akti, kas reglamentē rīcību ar konkrētajiem priekšmetiem, jo šis pārkāpums jau pats par sevi radot trešajai personai iespēju iegūt šos priekšmetus. Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcija jau no Krimināllikuma spēkā stāšanās brīža esot paredzējusi kriminālatbildību par attiecīgo nodarījumu, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt minētajā normā norādītos priekšmetus. No tiesību doktrīnā paustā izrietot, ka nodarījums ir pabeigts tikai ar seku iestāšanās brīdi. Lai gan Krimināllikuma komentārā neesot tiešā veidā uzsvērts, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētajam priekšmetam jābūt nolaupītam, pazaudētam vai kā savādāk nonākušam citas personas rīcībā, tomēr norāde uz to, ka nodarījumam ir materiāls sastāvs, skaidri un nepārprotami liecinot par to, ka jāiestājas sekām. Noziedzīga nodarījuma sekas nevarot būt iespēja, tās varot rasties tikai tad, ja iespēja tiek izmantota. Šo apgalvojumu varot pamatot ar to, ka, komentējot analoģiskas konstrukcijas normu, kurā minēta iespēja kaut ko iegūt, proti, Krimināllikuma 182.1 panta pirmo daļu, doktrīnā norādīts, ka šis noziedzīgais nodarījums ir pabeigts ar tajā norādītās darbības izdarīšanu, - proti, šim nodarījumam ir formāls sastāvs. Tādējādi, lai gan norma paredz kriminālatbildību par nodarījumu, ja tas rada iespēju personām patvaļīgi kaut ko iegūt, šī iespēja neesot sekas, tādēļ nodarījums esot ar formālu sastāvu. Līdz ar to, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, Tieslietu ministrijas skaidrojumā norādītais un krimināltiesību doktrīnā paustais liecina par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pārāk neskaidra un pārprotama, lai varētu viennozīmīgi izlemt jautājumu par to, vai šī norma paredz kriminālatbildību par rīcību ar tajā norādītajiem priekšmetiem, ja šīs rīcības rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita persona. Ja apstrīdēto Krimināllikuma normu piemēro personai, kuras rīcības rezultātā nav nozaudēts vai arī cita persona nav ieguvusi šajā normā norādīto priekšmetu, tad esot jāatzīst, ka šī persona nevarēja nepārprotami apzināties to, vai konkrētā rīcība sasniedz noziedzīga nodarījuma kaitīguma slieksni. Apstrīdētais pārejas noteikums likumprojektā esot iekļauts pirms ierosinājuma grozīt Krimināllikuma 236. pantu. Kā izrietot no pamatojuma, kas tika sniegts apstrīdētajam pārejas noteikumam, likumdevējs vēlējies, lai pēc grozījumiem tiktu saglabāta Krimināllikuma normās paredzēto noziedzīgo nodarījumu seku interpretācija - tātad tieši seku interpretācija, nevis tāda interpretācija, kas sevī neietver sekas. Tātad, pat pieņemot, ka vēlāk likumdevējs atzinis, ka apstrīdētā pārejas noteikuma pamatojums attiecināms arī uz Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu, šis pamatojums nekādā gadījumā neesot attiecināms uz tādu Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcijas interpretāciju, kura neietver sekas. Tādējādi, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas paredz, ka Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas grozījumi neattiecas uz personām, kas līdz šo grozījumu spēkā stāšanās dienai izdarījušas Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, bet tā rezultātā neviens no šajā normā minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita persona, apdraud Satversmē garantētās personas tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu.