8. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris Onževs - uzskata, ka apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. pantam, ciktāl grozījumi Krimināllikuma 236. pantā netiek attiecināti uz personām, kuras ir izdarījušas attiecīgu noziedzīgu nodarījumu līdz šīs normas jaunās redakcijas spēkā stāšanās brīdim un attiecībā uz kurām vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Apstrīdētais pārejas noteikums, proti, tas, ka Krimināllikuma 236. panta jaunā redakcija neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, esot uzskatāms par pretēju Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem tiesiskas demokrātiskas valsts un samērīguma principiem. Saeima neesot ievērojusi tiesiskā demokrātiskā valstī pastāvošo principu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu tiesisko stāvokli uzlabojošu tiesību normu attiecināšanu uz šīm personām, ja tās konkrēto nodarījumu izdarījušas pirms tam, kad minēto normu grozījumi stājušies spēkā, un ja attiecībā uz tām vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Īpaši viennozīmīgi šāds labvēlīgas atpakaļejošas sodīšanas principa pārkāpums atklājoties tieši tādā situācijā, kāda tiek izvērtēta izskatāmās lietas ietvaros, proti, kad Krimināllikuma 236. panta saturs tiek sašaurināts, dekriminalizējot šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, ja ar šādu nodarījumu citai personai ir radīta iespēja iegūt šaujamieroča munīciju. Krimināllikuma 5. panta otrā daļa esot vērtējama kopsakarā ar tiesiskā demokrātiskā valstī pastāvošajiem vispārējiem tiesību principiem. Likumdevēja tiesības neattiecināt labvēlīgākas sodošas tiesību normas uz jau veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem nav stājies spēkā notiesājošs spriedums, esot ļoti šauras un piemērojamas tikai izņēmuma gadījumos. Izskatāmajā lietā nedz no likumdošanas aktu jaunrades procesā izmantotajiem avotiem, nedz arī pēc vispārējo tiesību principu izvērtēšanas neesot konstatējams, ka šis būtu tāds izņēmuma gadījums. Saeimas rīcība, faktiski nemaz nevērtējot un neapspriežot apstrīdēto pārejas noteikumu tik būtiskā aspektā kā labvēlīgas tiesību normas atpakaļejošā spēka neattiecināšana uz jau veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem Krimināllikuma 236. pantā paredzētajā situācijā, esot acīmredzams labas likumdošanas principa pārkāpums. Šāda rīcība, iespējams, esot saistīta ar to, ka vispār trūkst izpratnes par labvēlīga atpakaļejoša spēka nozīmi sodu tiesībās. Secinājumu daļa