9. Article

Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecina par to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot izvērtējams, vai tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmei ir turpināma. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 9. punktu). Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tiesību normu piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Līdz ar to gadījumā, kad persona Satversmes tiesā apstrīd tiesvedības procesā piemērotā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam, uzskatot, ka tas ir neskaidrs un tā interpretācija nebija paredzama, ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums personai ir piemērots pareizi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 13. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdēto Krimināllikuma normu par neatbilstošu Satversmes 90. un 92. pantam, jo tā neesot bijusi pietiekami skaidra laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka brīdī, kad tiek veikts nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt spēkā skaidrai un paredzamai tiesību normai, kura noteic, ka konkrētā personas rīcība - darbība vai bezdarbība - ir atzīstama par noziedzīgu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14. punktu). Tāpat Satversmes tiesa minētajā spriedumā, gan arī spriedumā lietā Nr. 2018-10-0103 norādījusi, ka norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav konstatējams pamats tiesvedības izbeigšanai, jo nepieciešams izvērtēt apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes 90. un 92. pantam, proti, izvērtēt, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma ir uzskatāma par pietiekami skaidru un paredzamu, lai saskaņā ar to personu sauktu pie kriminālatbildības. Tādējādi tiesvedība lietā ir turpināma.