12. Article

Nedz Satversmes 1. pants, nedz 92. panta trešais teikums neliedz likumdevējam grozīt regulējumu, kas ietekmē personas tiesības uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus grozījumus, kam ir tūlītējs spēks. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Būtiski ir tas, lai šādā gadījumā likumdevējs nosaka saudzējošu pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk. arī Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos aktos, to izdevējam ir pienākums vispusīgi un pilnvērtīgi apsvērt un paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Šādos gadījumos, ja tas nepieciešams, ir jānosaka arī saprātīgi termiņi jauno prasību izpildei. Tādā veidā tiktu nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personu tiesisko paļāvību un sabiedrības gūto labumu (sal. sk. arī Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 20.3. punktu). Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertajām tiesībām uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai personai bija radusies tiesiskā paļāvība uz tiesību prasīt atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma saglabāšanu vai īstenošanu; 2) vai likumdevējs ir nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību uz to, ka tā varēs prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, un sabiedrības interesēm.