15. Article

Ministru kabinets 2016. gada 16. maijā Saeimai iesniedza likumprojektu "Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums" (turpmāk - Likumprojekts). Tas izstrādāts ar mērķi pilnveidot iepriekšējo regulējumu kaitējuma atlīdzinājuma jomā, kā arī lai novērstu nepilnības, kas skar kaitējuma atlīdzināšanas terminoloģiju, procesu un apmēru. Tādējādi tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības un iespējas saņemt atbilstošu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, ievērojot arī to, ka gan lietas par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, gan lietas par zaudējumu atlīdzināšanu būtu jāskata pēc iespējas vienotā procesā (sk. Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)). Sākotnēji Likumprojektā tā pārejas noteikumu 2. punkts bija izteikts šādā redakcijā: privātpersona, kurai saskaņā ar šo likumu ir tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzinājumu, kas tai nodarīts ar iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku vai nepamatotu rīcību līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un par kura atlīdzināšanu nav ierosināta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā, iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu iesniedz gada laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā. Tādējādi bija paredzēts, ka kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš ir viens gads un tas skaitāms no Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās brīža (sk. Likumprojektā ietverto pārejas noteikumu 2. punktu tā sākotnējā redakcijā). Priekšlikumu izteikt apstrīdēto normu redakcijā, kādā tā ir spēkā šobrīd, pirms Likumprojekta trešā lasījuma iesniedza Saeimas Juridiskā komisija. Minētais priekšlikums tika atbalstīts Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 13. jūnija sēdē. Šajā sēdē tika diskutēts arī par brīdi, no kura būtu skaitāms kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš, lai novērstu situācijas, kad šāds termiņš pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās būtu dots arī personām, kurām atbilstoši iepriekš spēkā bijušajam regulējumam attiecīgās tiesības jau ir zudušas. Proti, tika norādīts, ka netiek atbalstīta Likumprojektā paredzētā pārejas noteikumu 2. punkta sākotnējā redakcija, jo, ja tāda tiktu pieņemta, tad ikviena persona, kurai kaut kad pirms pieciem gadiem bija nodarīts kaitējums, vēl gada laikā pēc jaunā likuma spēkā stāšanās varētu iesniegt prasījumu par šā kaitējuma atlīdzinājumu. Tāpēc termiņš tika sasaistīts ar kaitējuma rašanās brīdi (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2017. gada 18. oktobra sēdes un Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 13. jūnija sēdes protokolus lietas materiālu 5. sēj. 10.-17. lp. un 77.-81. lp. un audioierakstus lietas materiālu 5. sēj.). Tomēr no minētā izriet, ka likumdevējs pamatā ir vērtējis tikai to personu tiesības, kurām saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta pirmo daļu bija tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību sešu mēnešu laikā no to tiesiskā pamata rašanās brīža. Savukārt termiņš, kādā personai pārejas periodā ir tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu, tika sasaistīts ar Atlīdzināšanas likuma 20. pantā noteikto sešu mēnešu termiņu, kas pēc Latvijas Pašvaldību savienības priekšlikuma pirms Likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā tika atbalstīts Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas un Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs (sk. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 28. marta sēdes un Saeimas Juridiskās komisijas 2017. gada 18. oktobra sēdes protokolus lietas materiālu 5. sēj. 64-67. lp. un 10.-17. lp.). Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu termiņš ir vērsts uz tiesiskās stabilitātes nodrošināšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 133. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa, kurā tiek īpaši reglamentēti dažādi šā normatīvā akta spēkā stāšanās un piemērošanas jautājumi kādā periodā. Pārejas noteikumi ir juridiskās metodes instruments, ar kura palīdzību normatīvā akta izdevējs citstarp var precizēt un grozīt tiesību normu tiesiskās sekas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 14.4. punktu). Ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesā ir jāievēro labas likumdošanas princips; tas attiecas arī uz normatīvā tiesību akta daļu - pārejas noteikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 24. punktu). Labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 9.1.1. punktu). No labas likumdošanas principa izriet, ka likumdevējs, nosakot pārejas noteikumus, pārliecinās par to ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām attiecībām un nodrošina personas un sabiedrības interešu mijiedarbību tieši pārejas periodā, kad personai ir jāpārkārto sava rīcība atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību pārejas noteikumu noteikšanā, ar apstrīdēto normu pēc būtības ir mēģinājis saglabāt un paredzēt tiesisko aizsardzību to personu tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības bija radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā, bet ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Līdz ar to likumdevējs nolūkā nodrošināt tiesisko stabilitāti ir apstrīdētajā normā noteicis pārejas periodu, kādā persona var īstenot savas tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.