16. Article

Saprātīgs pārejas periods ir viens no līdzekļiem, kā nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu ir nepieciešams galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības u. tml. Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties atbilstoši kārtībai, kas paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Tiesiskās drošības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu. Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Samērojot personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesi grozīt pastāvošo regulējumu, ir jāņem vērā līdzšinējā situācija un jāizvērtē, vai tā bijusi tiesiska vai prettiesiska, cik ilgi tā pastāvējusi, vai indivīds savu līdzšinējo pozīciju jau izmantojis, cik viegli vai grūti indivīdam ir pārorientēties uz jauno situāciju (sk.: Levits E. Eiropas tiesību dimensija: tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi Eiropas Savienības tiesībās. Grām.: Balodis R. (red.) Vispārējie tiesību principi: tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 44. lpp.). Pārejas perioda noteikšana ir viens no veidiem, kā nodrošināt ar tūlītēju spēku laikā pieņemto tiesību normu tiesiskumu (sk.: Onževs M. Tiesību normu laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2016, 206. lpp.). Likumdevējam, nosakot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, ir vispusīgi un pilnvērtīgi jāapsver visu konkrētās tiesību normas tvērumā ietilpstošo personu situācija, izvērtējot personām jau esošo tiesību apjomu un nodrošinot šīm personām efektīvu tiesisko aizsardzību vai arī pamatojot, kāpēc šāda aizsardzība nav jānodrošina. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, no vienas puses, mēģināja aizsargāt personu tiesisko paļāvību uz to, ka tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kuras tām radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā, šīs personas varēs īstenot arī pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Savukārt, no otras puses, likumdevējs vērtēja to, lai tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu no jauna nerastos tām personām, kuras šīs tiesības jau bija zaudējušas, un tādējādi centās nodrošināt tiesisko stabilitāti. No apstrīdētās normas izriet, ka tā pieļauj gadījumus, kad pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās personai, kurai ir tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, šo tiesību izmantošanai tiek atvēlētas tikai dažas dienas. Proti, atkarībā no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža personai pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās var būt atvēlēts laiks no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem, lai tā pārplānotu savu rīcību uz jauno tiesisko regulējumu. Turklāt jāņem vērā, ka ir iespējamas arī tādas situācijas, kad nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīdi persona subjektīvi nemaz nevar ietekmēt. No likumdošanas materiāliem un apstrīdētās normas satura neizriet, ka likumdevējs attiecībā uz nemantisko kaitējumu būtu vērtējis, cik ilgam vajadzētu būt tādam saprātīgam pārejas periodam, lai persona varētu savu rīcību pārplānot no 10 gadu termiņa uz daudz īsāku laiku (sk. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 13. jūnija sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā judikatūrā ir norādījis, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu nav aptvēris arī to personu tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības radušās vairāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, un tāpēc atzinis, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības un samērīguma principiem šādas tiesības attiecīgajām personām var būt izmantojamas sešus mēnešus no Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 27. septembra lēmumu lietā Nr. SKA-1499/2018). Pārejas regulējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir tāda situācija, ka personai, kurai radušās tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar iepriekš spēkā bijušu regulējumu, pārejas periods tiek noteikts patvaļīgi, proti, šo tiesību izmantošanas termiņš ir padarīts atkarīgs no tādiem apstākļiem, kurus šī persona faktiski nevar ietekmēt. Atkarībā no kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža šā termiņa ilgums var būt atšķirīgs -sākot no vienas dienas, ko nevar uzskatīt par saprātīgu periodu, kurā personai būtu iespējams pārplānot savu rīcību atbilstoši jaunajai tiesiskajai kārtībai, līdz nepilniem sešiem mēnešiem. Tādējādi apstrīdētās normas tvērumā ietilpstošajām personām netiek nodrošinātas vienlīdzīgas savu tiesību aizsardzības iespējas. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, nosakot periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, nav vispusīgi un pilnvērtīgi pārliecinājies par apstrīdētās normas ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Tādējādi šis regulējums neatbilst tiesiskās paļāvības principam un nenodrošina personas tiesību uz atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma aizsardzību. Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92. panta trešajam teikumam neatbilst tāda situācija, ka personas tiesiskais stāvoklis bez īpaša pamatojuma vai izvērtējuma tiek pasliktināts, tai nenodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi liedzot īstenot tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saprātīgā pārejas periodā. Šāda situācija nav attaisnojama ar sabiedrības interesi nodrošināt tiesisko stabilitāti. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu tad, ja tā tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un 92. panta trešajam teikumam.