6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam. Tiesībsargs uzskata, ka izskatāmajā lietā primāri būtu vērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam un no tā izrietošajiem principiem. Apstrīdētā norma Atlīdzināšanas likumā esot iekļauta kā norma ar neīsto atpakaļvērsto spēku, proti, tā esot attiecināta uz tiesiskajām attiecībām, kuras radušās pirms šīs normas spēkā stāšanās vai arī vēl turpinās. Tāpēc būtu vērtējams, vai personām, kuras tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu ieguvušas laikā no 2017. gada 1. septembra līdz 2018. gada 28. februārim, tiek dots pietiekams laiks šo tiesību īstenošanai. Minētajām personām atkarībā no šo tiesību rašanās brīža to īstenošanai atvēlētais laiks pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās brīža varējis būt atšķirīgs - no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem. Pieteikuma iesniedzējam pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās iesnieguma par kaitējuma atlīdzinājumu iesniegšanas termiņš esot bijis īsāks par sešiem mēnešiem. Tomēr tas varētu tikt uzskatīts par pietiekamu termiņu, lai atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 19. pantam sagatavotu iesniegumu, kā arī tam pievienotu nepieciešamos dokumentus. Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus, tiesībsargs secina, ka likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bija nepieļaut, ka tās personas, kuras atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likumam konkrētās tiesības jau ir zaudējušas, tās atkal atgūtu līdz ar Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanos. Tomēr likumdevējs neesot pienācīgu uzmanību veltījis tam, lai nodrošinātu saprātīgu un taisnīgu pārejas periodu konkrēto tiesību īstenošanai tām personām, kuras šīs tiesības ieguva laikā no 2017. gada 1. septembra līdz 2018. gada 28. februārim, jo iznācis tā, ka daļai šo personu attiecīgais termiņš varēja būt pārāk īss. Likumdevējs neesot vispusīgi apsvēris apstrīdētās normas ietekmi uz personām, kurām nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radās ne agrāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Apstrīdētās normas mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pretēji tiesiskās paļāvības principam nenodrošinot personām pieņemamu laika periodu tādu tiesību īstenošanai, kuras šīm personām jau ir radušās un kuras tām garantē Satversmes 92. panta trešais teikums, neesot nodrošināts nekāds saskatāms labums ne valstij, ne sabiedrībai. Apstrīdētā norma neesot nodrošinājusi personai pieņemamu pārejas periodu uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi pārkāpjot tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un samērīguma principus. Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētā norma liegusi tiesības, kas paredzētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā.