8. Article

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Mg. iur. Agris Bitāns - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam. Apstrīdētajā normā noteiktais termiņš kaitējuma atlīdzinājuma prasības pieteikšanai esot uzskatāms par prekluzīvu termiņu, jo tas izbeidzot personas tiesības. Turklāt šis termiņš būtu nošķirams no tiem procesuālajiem termiņiem, uz kuriem atsaukušies lietas dalībnieki, jo šie termiņi neesot līdzvērtīgi un salīdzināmi nedz pēc juridiskā rakstura, nedz arī pēc būtības. Likumdevējam esot rīcības brīvība noteikt arī prekluzīvu termiņu, tomēr esot jāievēro arī vispārējie tiesību principi un personas pamattiesības, jo, nosakot, ka prasījuma tiesības izbeidzas pēc noteikta laika, tiekot aizskartas personas tiesības uz īpašumu. Atsaucoties uz tiesību zinātnes atziņām, Agris Bitāns norāda, ka prekluzīvajam termiņam vajadzētu būt divus līdz sešus gadus ilgam. Iespējamie leģitīmie mērķi šāda termiņa noteikšanai varētu būt šādi: aizsargāt parādnieka (personas, kurai jāizpilda prasījums) paļāvību un aizsargāt sabiedrības intereses, tostarp patiesības noskaidrošanas iespējamību. Tomēr apstrīdētajā normā un citstarp arī Atlīdzināšanas likuma 20. pantā ietverto prekluzīvo termiņu neattaisnojot neviens pieļaujams leģitīms mērķis. Šāds, proti, sešus mēnešus ilgs termiņš nevis aizsargājot tiesisko noteiktību, bet gan radot tādus apstākļus, lai ne visas personas, kurām nodarīts kaitējums, varētu saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Turklāt likumdevējs šobrīd valsts atbildības prasībai esot noteicis tādu prekluzīvu termiņu, kas ir 20 reizes īsāks nekā termiņš, kas būtu piemērojams tādā gadījumā, ja parādnieks (persona, kurai piemērojama atbildība) būtu privātpersona. Apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot nesamērīgi īss, jo tas nenodrošinot pieteicējam iespēju savākt visus nepieciešamos pierādījumus tam, ka viņam ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu. Turklāt esot jāņem vērā, ka atsevišķu kaitējumu esības pamatošanā izšķiroša nozīme ir laikam, proti, jo ilgāks periods, jo objektīvāki secinājumi par kaitējuma patiesajām sekām. Likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka nemantiska kaitējuma negatīvās sekas var neiestāties vai to neatgriezeniskumu nav iespējams konstatēt sešu mēnešu laikā, piemēram, sešu mēnešu laikā pēc atbrīvošanas no apcietinājuma. Par to, ka šis prekluzīvais termiņš ir nesamērīgi īss, liecinot arī attiecīgās prasības celšanas socioloģiskie un psiholoģiskie aspekti. Ņemot vērā cilvēka psiholoģisko stāvokli, vajadzētu rēķināties ar varbūtību, ka persona vēl nav spējīga tik ātri pieņemt lēmumu par to, vai celt prasību pret valsti, vai ka, piemēram, būtu nepieciešams nogaidīt, līdz beidzas sabiedrības spiediens uz konkrēto personu pēc konkrēta notikuma. Vērtējot likumdevēja noteiktā prekluzīvā termiņa sākuma brīdi, esot jāņem vērā tas, ka kaitējums, kuru izraisījusi prettiesiska rīcība, var atklāties nevis uzreiz, bet tikai vēlāk, piemēram, zināms laiks varot būt nepieciešams, lai saprastu, ka veselībai nodarītais kaitējums ir neatgriezenisks. Apstrīdētajā normā šobrīd noteiktais prekluzīvais termiņš liedzot personai saņemt Satversmes 92. panta trešajā teikumā garantēto atbilstīgo atlīdzinājumu tādos gadījumos, kad kaitējums objektīvi atklājas vēlāk, proti, persona to sāk apzināties sešus mēnešus pēc atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža.