9. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris Onževs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam. Izskatāmajā lietā attiecībā uz apstrīdētās normas spēku laikā būtu nepieciešams izšķirt vairākas situācijas. Apstrīdētajai normai būtu konstatējams atpakaļejošs spēks attiecībā uz tām personām, kurām kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats iestājies agrāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Savukārt attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju esot konstatējams šīs normas tūlītējs spēks, jo kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir radies pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, bet mazāk nekā sešus mēnešus pirms tā spēkā stāšanās. Līdzīgā situācijā esošām personām pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās esot nodrošinātas tiesības iesniegt prasību par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu laika posmā, kura ilgums atkarībā no tiesiskā pamata rašanās brīža var būt atšķirīgs - no vienas dienas līdz sešiem mēnešiem. Pieteikuma iesniedzējam šis termiņš ticis samazināts, bet ne pilnībā atņemts. Sabiedrības interese apstrīdētās normas pieņemšanas sakarā esot tiesiskā stabilitāte, kuras dēļ noteikta jauna, unificēta tiesiskā kārtība zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai, citstarp nosakot termiņu, kādā īstenojamas tiesības uz attiecīgo atlīdzinājumu. Tomēr likumdošanas procesā esot ņemta vērā nevis nepieciešamība aizsargāt sabiedrības intereses, bet gan kļūdaini juridiski apsvērumi, uzskatot, ka tikai šādā veidā būtu iespējams izslēgt nokavēto termiņu atjaunošanu lietās par zaudējumu atlīdzināšanu. Likumdošanas materiālos, kas saistīti ar apstrīdētās normas pieņemšanu, arī neesot atrodams neviens arguments tam, ka sabiedrības intereses tiktu apdraudētas vai aizskartas, ja personām noteiktu tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, sākot no Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās dienas, vai kādā citādā veidā izvairītos no atpakaļejoša spēka noteikšanas. Izvērtējot aizskartās tiesību normu adresātu intereses, esot atzīstams, ka līdz ar Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanos personām, kuru tiesības tika aizskartas iepriekšējā regulējuma spēkā esības laikā, ir fundamentāli mainīts kaitējuma atlīdzinājuma prasības iesniegšanas termiņš, proti, tas ir saīsināts no 10 gadiem uz pāris mēnešiem, iespējams, pat pāris dienām (atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem). No vienas puses, nevienam nevarot būt tiesiska paļāvība uz to, ka šis termiņš netiks mainīts. Tomēr, no otras puses, būtu saprātīgi paļauties uz to, ka gadījumā, ja iepriekšējais regulējums tiks mainīts, likumdevējs noteiks saprātīgu pārejas periodu. Savukārt apstrīdētās normas gadījumā, nosakot jaunu termiņu, nekāds pārejas periods neesot noteikts. Līdz ar to neesot ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personas tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses. Likumdevējam esot bijusi iespēja noteikt tādu saprātīgu un samērīgu pārejas periodu, kas nekādā veidā neaizskartu tiesiskās stabilitātes intereses un ļautu personai īstenot tai iepriekš radušās tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu. Tādējādi apstrīdētā norma esot piemērs, kas liecinot par kvalitatīvas likumdošanas jaunrades trūkumu. Secinājumu daļa 10. 1998. gada 28. maijā Saeima pieņēma Zaudējumu atlīdzināšanas likumu, kas stājās spēkā 1998. gada 1. septembrī. Šis likums noteica kārtību un apmēru, kādā atlīdzināms kaitējums, kas personām nodarīts izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, pildot dienesta pienākumus, kā arī kārtību, kādā tiek nodrošinātas šo personu aizskartās sociālās un darba garantijas. Savukārt 2017. gada 30. novembrī Saeima pieņēma Atlīdzināšanas likumu, kas stājās spēkā 2018. gada 1. martā. Līdz ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja Zaudējumu atlīdzināšanas likums, kurā iepriekš bija noteiktas personas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Atlīdzināšanas likumā ietverts regulējums, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem un nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.1. punktu). Apstrīdētā norma nosaka pārejas periodu, kurā tiesības uz zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu var īstenot personas, kurām šīs tiesības radušās laikā, kad bija spēkā Zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktais regulējums kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai. 10.1. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 12. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai ir jāvērtē arī visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir vienādi un salīdzināmi ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstākļiem. Tāpat tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums. Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai jāvērtē tas, vai tiek ievēroti tiesas procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts uz objektīvās izmeklēšanas principu. Pēc tam, kad ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku - pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus meklē arī pati. Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā (sk. arī Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu). Tā kā apstrīdētā norma regulē gan zaudējumu, gan nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma jautājumus, nepieciešams precizēt, kādā apjomā izvērtējama tās satversmība. 10.2. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. No lietas materiāliem izriet, ka Saeima atbildes rakstu sniegusi par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 128.-135. lp.). Arī pieaicināto personu viedokļos apstrīdētās normas satversmība ir vērtēta šādā aspektā (sk., piemēram, Tieslietu ministrijas viedokli un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 5. sēj. 92.-95. lp. un 96.-103. lp.). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana ir atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.2. punktu). Arī no Atlīdzināšanas likuma sistēmas izriet, ka zaudējumi un nemantiskais kaitējums pēc savas būtības ir atšķirīgi, tāpat kā to noteikšanas kārtība. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam, ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. 10.3. Pieteikuma iesniedzējam kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies 2018. gada 18. janvārī, kad stājās spēkā Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmums (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.). Savukārt Atlīdzināšanas likums stājās spēkā 2018. gada 1. martā. Saskaņā ar apstrīdēto normu pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bija četri mēneši un 18 dienas, lai viņš īstenotu savas tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Tomēr no apstrīdētās normas kopumā izriet, ka pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās termiņš, kurā personai, kam kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, varēja būt atšķirīgs. Proti, atkarībā no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža saskaņā ar apstrīdēto normu personai šo tiesību izmantošanai atvēlētais laiks varēja būt no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem. Tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā judikatūrā ir noteicis, ka tām personām, kurām tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu radās vairāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, ir tiesības prasīt šādu atlīdzinājumu sešus mēnešus no Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās (sk., piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 27. septembra lēmumu lietā Nr. SKA-1499/2018 un 2018. gada 31. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA-1533/2018). Lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu apstrīdētās normas satversmību, ciktāl tā attiecas uz personas tiesībām prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, gan attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju, gan attiecībā uz ikvienu tādu personu, kura ietilpst apstrīdētās normas tvērumā un kurai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas satversmību attiecībā uz ikvienu personu, kurai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās.