19. Article

Izskatāmajā lietā vērtējama tādu tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, kuras pieņemtas administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai. Administratīvi teritoriālais iedalījums ir būtisks ikvienas valsts sekmīgas funkcionēšanas aspekts, kas noteiktā laika periodā veidojas dažādu atšķirīgu apstākļu ietekmē. Latvijas teritorija veidojusies un mainījusies vēsturiski ilgā laikā, un tās administratīvi teritoriālais iedalījums ticis grozīts vairāku administratīvi teritoriālo reformu ietvaros. Latvijai kā unitārai valstij ir raksturīgi tas, ka administratīvi teritoriālās vienības, to statusu, kompetenci un struktūru nosaka centrālā vara. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja kā demokrātiski leģitimētas institūcijas pienākums ir pašam izlemt visus būtiskākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski ietekmē Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, kā arī ievieš nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 16., 16.1., 16.2. un 16.3. punktu). Saeimai un Ministru kabinetam, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, jāievēro sabiedrības kopējais labums. Reforma ietekmē visas valsts teritoriju kopumā, tādēļ par to atbildīgā lēmējinstitūcija nosaka galvenās intereses, kas liekamas reformas pamatā, kā arī kritērijus, pēc kuriem tā īstenojama. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteiktas pietiekami stingras juridiskas kategorijas un standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, visupirms - likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 11. un 12. punktu). Sabiedrības kopējais labums ir ģenerālklauzula, kuras satura konkretizēšanā lēmuma pieņēmējam ir plaša novērtējuma brīvība. Sabiedrības kopējais labums citstarp var tikt konkretizēts kā pašvaldību pārvaldes efektivitātes palielināšana, pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, vienotas vides un dzīves kvalitātes nodrošināšana un atšķirību izlīdzināšana, iedzīvotāju piederības sajūtas, kultūras identitātes stiprināšana, teritoriālās attīstības plānojuma mērķu īstenošana. Tomēr likumdevējs nevar savu novērtējuma un rīcības brīvību izmantot patvaļīgi, proti, pretēji vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu). Arī jomās, kurās likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, tā pieņemtajam tiesiskajam regulējumam jābūt pamatotam ar racionāliem apsvērumiem un vērstam uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Likumdevējam, lemjot par valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu un pieņemot politiski lietderīgāko lēmumu, jāņem vērā dažāda rakstura apsvērumi un kompleksi jāsaskaņo atšķirīgas intereses. Citstarp likumdevējam, pieņemot šādus lēmumus, jāņem vērā gan nepieciešamība nodrošināt vietējo demokrātiju, ievērojot iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības tiesības, gan arī apsvērumi, kas saistīti ar visas valsts sociālekonomisko attīstību un demogrāfisko situāciju. Satversmes tiesas kontroli pār likumdevēja novērtējuma brīvību attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšanu, ierobežo varas dalīšanas princips. Tiesa nepārbauda, vai attiecīgais novērtējums ietver sevī vislabāko un politiski vai ekonomiski lietderīgāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 7.2. punktu). Tomēr, izvērtējot arī tādus lēmumus, kuru pieņemšanā likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, Satversmes tiesai ir pilnīga kompetence pārbaudīt to, vai attiecīgais tiesiskais regulējums atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām tiesību normām. Tādējādi Satversmes tiesa, vērtējot ar administratīvi teritoriālo reformu saistītu tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām, pārbauda šīs reformas juridiskos aspektus.