20. Article

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Hartas 4. panta trešajā daļā ietvertajam subsidiaritātes principam. Tiesas sēdē Ikšķiles novada domes pārstāvis izteica viedokli, ka reformas rezultātā lēmumu pieņemšana pašvaldībā attālināšoties no tās iedzīvotājiem, turklāt Ikšķiles novada iedzīvotājiem būšot mazākas iespējas ievēlēt Ogres novada domē tieši tos pārstāvjus, kuri vislabāk pārzina un vislabāk aizstāvētu viņu intereses (sk. 2021. gada 13. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 16. sēj. 118. un 141. lp.). Arī vairākas lietā pieaicinātās personas, piemēram, Pašvaldību savienība un Iveta Reinholde, norādīja uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību subsidiaritātes principam (sk. 2021. gada 21. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 18. sēj. 31.-32. un 81. lp.). Savukārt Saeima uzskata, ka subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiek skarts, jo ar šīm normām netiek pārdalītas funkcijas starp pašvaldībām un cita līmeņa valsts pārvaldes institūcijām. Arī vairākas pieaicinātās personas, tostarp Ministru kabinets un Tieslietu ministrija, norādīja, ka subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiek skarts (sk. 2021. gada 20. janvāra un 26. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 17. sēj. 119. lp. un 19. sēj. 14. lp.). Tātad Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas skar subsidiaritātes principu. Ja ar apstrīdētajām normām subsidiaritātes princips netiek skarts, tad tiesvedība šajā prasījuma daļā izbeidzama. 20.1. Hartas 4. panta trešā daļa nosaka: "Pamatā valsts pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, ņem vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus." Šajā normā ir ietverts subsidiaritātes princips, kas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad pamatā uzdevumu vajadzētu uzticēt vietējā līmeņa varai. Subsidiaritāte ir galvenais princips, kas ņemams vērā, definējot, kāda kompetence un funkcijas nododamas pašvaldībām (sk. ar Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2020. gada 7. decembra rezolūciju 460 (2020) apstiprinātā Hartas paskaidrojošā ziņojuma komentāra 61. un 62. punktu). Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka funkcionālajā aspektā valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldības principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas tuvāk pašiem iedzīvotājiem, viņu organizētai pašvaldībai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17‑05 13.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka administratīvi teritoriālās reformas sekas var ietvert arī funkciju pārdali starp valsts centrālo varu un vietējām pašvaldībām. Subsidiaritātes princips citstarp ir saistīts ar pašvaldības principa saturu. Tomēr pašvaldības princips pats par sevi negarantē tādu konkrētu subsidiaritātes principa modeli, kādu to vēlas pašvaldības (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1. un 14.2. punktu). 20.2. Administratīvo teritoriju likums nosaka jauno Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu, atbilstoši kuram Latvijā ir 42 administratīvās teritorijas līdzšinējo 119 administratīvo teritoriju vietā. Šis likums neparedz vairāku līmeņu pašvaldību izveidi. Savukārt likums "Par pašvaldībām", kas regulē pašvaldību darbību, nosaka pašvaldības autonomās funkcijas, kā arī deleģēto funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu īstenošanas kārtību, attieksies arī uz reformas rezultātā izveidotajām pašvaldībām. Tātad, lai arī vairumā gadījumu izveidotās pašvaldības būs lielākas, iedzīvotājiem nozīmīgās funkcijas arī turpmāk pildīs tā paša līmeņa pašvaldības. Tādējādi apstrīdētās normas neparedz funkciju pārdali starp pašvaldību un centrālo varu un līdz ar to neskar arī subsidiaritātes principu. Tātad izskatāmajā lietā nav vērtējama apstrīdēto normu atbilstība Hartas 4. panta trešajai daļai. Proti, tiesvedības turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama. Savukārt arguments par iedzīvotāju pārstāvības samazināšanos apvienotajos novados vērtējams nevis subsidiaritātes principa tvērumā, bet gan kā demokrātiskās līdzdalības tiesību iespējams ierobežojums. Līdz ar to atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība par apstrīdēto normu atbilstību Hartas 4. panta trešajai daļai ir izbeidzama.