21. Article

Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 101. pantam, kā arī Hartas 4. panta sestajai daļai un 5. pantam. Limbažu novada dome norāda, ka ar Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 35.4. apakšpunktu Skultes pagasts nodalīts no līdzšinējā Limbažu novada administratīvās teritorijas un pievienots jaunajam Saulkrastu novadam, tādējādi pārkāpjot pašvaldības, labas likumdošanas un samērīguma principus. Ikšķiles novada dome uzskata, ka Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 28.2. un 28.19. apakšpunkts, kas paredz Ikšķiles pilsētas un Tīnūžu pagasta iekļaušanu Ogres novada administratīvajā teritorijā, neatbilst citstarp pašvaldības, tiesiskuma, labas likumdošanas un samērīguma principiem. Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē izteica argumentus arī par vietējās demokrātijas un demokrātiskā līdzdalības procesa ierobežojumiem, kas radīšoties apstrīdēto normu pieņemšanas rezultātā. 21.1. Satversmes 101. pants noteic, ka Latvijas pilsoņiem un Eiropas Savienības pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības ievēlēt pašvaldības. Tāpat saskaņā ar šo Satversmes normu ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Šīs pilsoņu pamattiesības ir demokrātiskas tiesiskas valsts izpausme un neatņemama tās sastāvdaļa. Satversmes 101. pants ne tikai nostiprina pilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības un piedalīties to darbībā, bet arī izvirza institucionālu prasību pēc pašvaldību esības. Pašvaldību institucionāla pastāvēšana ir daļa no Latvijas Republikas kā demokrātiskas tiesiskas valsts uzbūves principiem. Satversmes 1. un 101. panta piemērošanas ietvaros Satversmes tiesa ir konkretizējusi pašvaldības principu. Pašvaldības princips ietver vietējās pašpārvaldes esību un demokrātisku leģitimāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1. punktu). Pašvaldība funkcionāli ir teritoriāla pašpārvalde, proti, tā pilda savas funkcijas noteiktā teritorijā. Administratīvo teritoriju robežas var noteikt likumdevējs vai Ministru kabinets uz likumdevēja pilnvarojuma pamata. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pašvaldības princips kā tāds netiek skarts, ja tiek īstenota mazāku vietējo pašvaldību apvienošana lielākā novadā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08-0306 13.1. punktu). Tātad no pašvaldības principa neizriet absolūta kādas konkrētas pašvaldības pastāvēšanas garantija. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar tiesību virsvadības principu valsts ir saistīta ar tiesībām un var rīkoties tikai tiesību normu noteiktajos ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17‑05 13.1. punktu). Turklāt likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts institūcijai, arī likumdevējam pašam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 16. punktu). No tiesiskas valsts principa ir atvasināms arī labas likumdošanas princips. Demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai ikvienas personas uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska procesa izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē šā mērķa sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11-01 18.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 25.2. punktu). Saskaņā ar pašvaldības, tiesiskuma un labas likumdošanas principiem valsts institūciju pienākums ir, izstrādājot administratīvi teritoriālo reformu, ievērot tiesību normās noteikto kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1. punktu). Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī visām valsts institūcijām ir pienākums savā darbībā, īstenojot valsts varu, ievērot samērīguma principu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09‑0103 14.3. punktu). Tādējādi Satversmes 1. un 101. pants neliedz likumdevējam sabiedrības interesēs īstenot administratīvi teritoriālo reformu, ja vien tas tiek darīts atbilstoši tiesību normām, proti, likumdevējs nerīkojas patvaļīgi. 21.2. Saskaņā ar Hartas 4. panta sesto daļu plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas tieši attiecas uz pašvaldību, ar to nepieciešams konsultēties, cik iespējams, savlaicīgi un atbilstošā veidā. Savukārt Hartas 5. pants nosaka: "Vietējās varas teritoriju robežu izmaiņas nav atļauts izdarīt bez iepriekšējas konsultēšanās ar attiecīgo vietējo varu, pēc iespējas ar referenduma palīdzību, kur tas ir likumīgi atļauts." Hartas preambulā atzīts, ka viens no katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējā vara, savukārt pilsoņu tiesības piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā pieder pie demokrātijas principiem, kas ir kopīgi visām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Harta ir vērsta uz to, lai tajā noteiktos pienākumus valstis iespēju robežās padarītu par savas konstitucionālās sistēmas sastāvdaļu un līdz ar to nodrošinātu attiecīgo normu ievērošanu ar savu konstitucionālās kontroles mehānismu starpniecību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 10. punktu). Turklāt pašvaldību tiesības tikt uzklausītām augstākā varas līmenī jeb konsultēšanās ar pašvaldībām ir viens no Eiropas tiesiskās un demokrātiskās prakses pamatprincipiem, kas nostiprināts vairākos Hartas pantos. Veicot konsultēšanos savlaicīgi un atbilstošā veidā, tiek stiprināta demokrātija un laba pārvaldība, kā arī nodrošināts pienācīgs politikas veidošanas un likumdošanas process (sk. Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2018. gada 8. novembra rezolūcijas 437 (2018) "Par augstāka līmeņa varas institūciju konsultēšanos ar pašvaldībām" 1. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi: Hartas 5. pants aptver gan tās prasības, kas attiecībā uz konsultācijām noteiktas Hartas 4. panta sestajā daļā, gan arī vēl papildu prasību konsultēties tieši ar attiecīgo pašvaldību tās administratīvās teritorijas robežu izmaiņu gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar angļu valodā sastādītajā Hartas tekstā lietoto jēdzienu "local communities", kas latviski iztulkots kā "vietējā vara", saprotamas "vietējās kopienas" un šis jēdziens ietver attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 16.3. punktu). 21.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja apstrīdēta tiesību akta atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17-05 13. punktu). Satversmes 1. un 101. pantā ietvertie pašvaldības, tiesiskuma un labas likumdošanas principi, kā arī Hartas 4. panta sestā daļa un 5. pants, interpretējot tos kopsakarā, nosaka prasības, kas atbildīgajām valsts institūcijām jāievēro, sagatavojot administratīvi teritoriālo reformu, pieņemot ar to saistītus normatīvos aktus un īstenojot šo reformu. Minētās prasības attiecas gan uz administratīvi teritoriālā iedalījuma tiesiskā regulējuma noteikšanas procesuālajiem aspektiem, gan uz tā saturiskajiem aspektiem, proti, uz nepieciešamību izvērtēt, vai likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi, šo regulējumu pieņemot. Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, Satversmes tiesai jānoskaidro: pirmkārt, vai apstrīdētās normas ir izstrādātas un pieņemtas pienācīgā procesuālajā kārtībā un, otrkārt, vai likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi. Satversmes tiesa apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 101. pantam, kā arī Hartas 4. panta sestajai daļai un 5. pantam vērtēs to kopsakarā.