28. Article — , tāpat kā minētā Ministru kabineta iekārtas likuma

norma, attiecas uz gadījumiem, kad kāda persona tiek aicināta Ministru kabineta sastāvā "vēlāk", proti, Saeima par uzticību šai personai nav lēmusi Kārtības ruļļa 27.pantā noteiktajā kārtībā, kad Valsts prezidenta aicinātais Ministru prezidenta amata kandidāts prasījis uzticību sastādītajam Ministru kabinetam. Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantā ietverta norma, ka personai, kura tiek aicināta Ministru kabineta sastāvā vēlāk, nepieciešams "īpašs lēmums par uzticību". Termins "īpašs lēmums par uzticību" šeit lietots, lai nošķirtu šā lēmuma būtību un formu no panta pirmajā teikumā paredzētā "attiecīgā lēmuma", ar kuru Saeima izsaka uzticību Ministru kabinetam kopumā. Minētā "īpašā lēmuma" saturs un forma precīzi definēti Kārtības ruļļa 28.pantā. Proti, gadījumos, kad kāda persona tiek aicināta Ministru kabineta sastāvā vēlāk, nepieciešams Saeimas lēmuma projekts par uzticības izteikšanu šai personai. Šāds lēmums, kā to pamatoti norādījis pieteikuma iesniedzējs, ir lēmums, kas pieņemts atsevišķi no ikviena cita veida lēmuma, arī lēmuma par atkārtotu uzticību Ministru kabinetam. Personas, kas aicinātas ministru vietā, kuri atkāpušies, vēl nav Ministru kabineta sastāvā, jo saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 11.pantu šīs personas stājas pie ministru amata pildīšanas tikai tad, kad ir saņēmušas Saeimas uzticību. Apstrīdētais akts Saeimai būtu bijis jāapspriež un jāizlemj kā divas atsevišķas lietas - vispirms par uzticību personām, kurām tās vēl nav, bet pēc tam - par uzticību valdībai kopumā. Apspriežot un balsojot apstrīdēto aktu kā vienu lietu, Saeima nav ievērojusi ne vien Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantu, bet arī Kārtības ruļļa 28.pantu. Tomēr ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu. To, ka esošajam Ministru kabinetam 1998.gada 30.aprīlī bija Saeimas uzticība, apliecina fakts, ka Saeima noraidīja gan lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam, gan lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam. Arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē neapšaubīja to, ka esošajam Ministru kabinetam 1998.gada 30.aprīlī bija Saeimas uzticība. Kaut arī apstrīdētā akta projekts pēc formas neatbilda Ministru kabineta iekārtas likuma 6.panta otrajā teikumā ietvertās normas un Kārtības ruļļa 28.panta prasībām, deputātiem bija iespēja novērst šā projekta trūkumus. Arī Ministru prezidents savā uzrunā Saeimai pirms apstrīdētā akta pieņemšanas uzsvēra: "... aicinu jūs izteikt uzticību Ministru kabineta jaunajiem ministriem: ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam; iekšlietu ministram Andrejam Krastiņam; izglītības un zinātnes ministram Jānim Gaigalam; pašvaldību lietu valsts ministram Jānim Bunkšam. Izpildot koalīcijas partneru gribu, aicinu arī apliecināt uzticību visam Ministru kabinetam." Līdz ar to var secināt, ka deputāti pirms balsojuma zināja, ka viņi balsos ne vien par atkārtotu uzticību valdībai kopumā, bet arī par personām, kuras no jauna aicinātas Ministru kabineta sastāvā. Tādējādi katram deputātam, kas gribēja iebilst pret vienu vai vairākām personām, kas aicinātas valdības sastāvā no jauna, Kārtības ruļļa 133.panta kārtībā bija tiesības prasīt priekšlikuma dalīšanu, proti, atsevišķu balsojumu par attiecīgo personu vai personām. Taču apstrīdētā akta pieņemšanas gaitā neviens šāds priekšlikums iesniegts netika. Arī pieteikuma iesniedzējs nevarēja pamatot, ka gadījumā, ja par tiem ministriem, kas aicināti no jauna, tiktu balsots atsevišķi, kāds no viņiem Saeimas uzticību nesaņemtu, un līdz ar to nav apšaubāms, ka Saeima ir izteikusi uzticību gan katram no šiem ministriem, gan Ministru kabinetam kopumā. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt, ka Saeimas 1998.gada 30.aprīļa lēmums par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam pieņemts, neievērojot atsevišķas Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantā un Kārtības ruļļa 28.pantā ietvertās procesuālās normas, taču pēc būtības atbilst Latvijas Republikas Satversmes 59.pantam. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 1998.gada 13.jūlijā. Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš Satversmes tiesas tiesnesis R.Apsītis Satversmes tiesas tiesnese I.Čepāne Satversmes tiesas tiesnesis A.Lepse Satversmes tiesas tiesnese I.Skultāne Satversmes tiesas tiesnese A.Ušacka