6. Article — , atšķirībā no vairuma citu šās nodaļas pantu, tika

izteikts jaunā redakcijā, ietverot tajā vairākus būtiskus grozījumus. Tādējādi 5. Saeima nepārprotami pauda nodomu atteikties no iepriekšējo Saeimu prakses šajā jautājumā un veidot jaunu, precīzāku procesuālo kārtību. Ziņojot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā Saeimas 1993.gada 15.jūlija sēdē, komisijas referents E.Levits savā runā uzsvēra: "princips ir tāds, ka šis likums balstās uz 1925.gada 1.aprīļa Latvijas tradicionālo Ministru kabineta iekārtas likumu un ka šeit ir ņemta vērā arī modernā Eiropas mazo valstu pieredze". Tā kā minētajās valstīs plaši praktizē iespēju prasīt uzticības izteikšanu ne vien jaunam, bet arī jau esošam Ministru kabinetam, uzskatāms, ka likuma 6.pantā ar jēdzienu "lēmums par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam" tika aptvertas abas šīs iespējas. Līdz 1996.gada 1.jūnijam, kad stājās spēkā likums "Grozījumi Saeimas Kārtības rullī", Kārtības rullis nereglamentēja uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram, un Saeima, lemjot par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, vadījās no Ministru kabineta iekārtas likuma 6.panta. Balstoties uz šo pantu, 1994.gada 21.aprīlī Saeima pieņēma lēmumu par atkārtotu uzticību Ministru kabinetam. Neviens priekšlikums par to, ka šī lieta pēc būtības nav apspriežama Saeimā, netika iesniegts, kā arī neviens deputāts neapstrīdēja lēmuma pieņemšanas procedūru. Satversmes 21.pants noteic, ka "iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli". Šajā pantā ir ietverts parlamenta suverenitātes princips, proti, Saeima pati sev, nevis kāds cits, nosaka darbības kārtību. Līdzīga satura konstitucionālas normas ir vairumā Eiropas valstu, taču daļā no tām parlamenta reglamenti tiek pieņemti kā vienkārši lēmumi un līdz ar to juridiskā spēka ziņā ir pakārtoti likumiem. Kārtības rullis, kā tas atzīts Latvijas tiesību zinātnē, "nav likumdevējas palatas reglaments līdz šim parastajā formālajā nozīmē, bet ir likums. … No Satversmes 21.panta drīzāk varētu taisīt slēdzienu, ka Saeimas kārtības rullis tur domāts ne kā likums, bet tikai kā likumdevējas palatas reglaments. Bet mūsu konstitucionālā praktika ir šo jautājumu noteikti izšķīrusi. Saeima ir pieņēmusi savu kārtības rulli kā likumu, un Valsts Prezidents viņu kā likumu publicējis; tātad no formālās puses tas bez šaubām ir likums ar vispārēju nozīmi." (K.Dišlers. Latvijas valsts varas organi un viņu funkcijas. Rīga, 1925.g., 65.-66.lpp.). Latvijā Kārtības rullis likuma formā tiek pieņemts ne vien tādēļ, ka tas satur atsevišķus noteikumus ar vispārēju nozīmi, bet arī tādēļ, lai apstākļos, kamēr vēl nav izkoptas parlamentārās tradīcijas, nodrošinātu Saeimas iekšējās dzīves stabilitāti (skat. A.Kviesis. Saeimas kārtības rullis. Jurists, 1929., 4.nr.). Kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu Saeimas darba kārtību, kas, realizējot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti. Tomēr Kārtības rullis nereglamentē visas situācijas izsmeļoši. Atsevišķos gadījumos Saeimas darbības procedūra noteikta citos likumos un Saeimas lēmumos. Saeimas darbību reglamentējošas normas ir arī Ministru kabineta iekārtas likumā. Tas nav pretrunā ar Satversmes 21.pantu, jo šajā pantā ietvertais jēdziens "kārtības rullis" iztulkojams plašāk, proti, kā tādu normu kopums, kuras regulē parlamenta darbību. 1996.gada 6.maijā pieņemtais likums "Grozījumi Saeimas kārtības rullī", kas stājās spēkā 1996.gada 1.jūnijā, izteica Kārtības ruļļa III. sadaļu jaunā redakcijā, apkopojot praksi, kas saistīta ar amatpersonu ievēlēšanu, apstiprināšanu, iecelšanu, atbrīvošanu vai atlaišanu no amata, uzticības vai neuzticības izteikšanu. To grozījumu mērķis, kas saistīti ar neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam, no vienas puses, bija nodrošināt valdības stabilitāti, pasargājot to no pārsteidzīga Saeimas lēmuma, ko varētu pieņemt nejaušs vairākums, bet, no otras puses, garantēt iespēju iesniegt un virzīt Saeimas apspriešanai lēmumu par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam vai atsevišķam tā loceklim. Nav pamatots Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka Saeima, negrozot Kārtības rulli, varētu izskatīt lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu arī savādākā kārtībā, jo gan no Kārtības ruļļa 29.panta konstrukcijas, gan no šā panta pieņemšanas mērķa izriet, ka šis pants izsmeļoši regulē gadījumus, kad un kā izskatāms lēmuma projekts par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam vai atsevišķam tā loceklim. Apsvērumi par Kārtības ruļļa 29.panta izsmeļošo raksturu nav attiecināmi uz 27.pantu. Šis pants veidots citādi, tas nenosaka, kas un kuros gadījumos var iesniegt lēmuma projektu par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, bet nosaka kārtību, kādā virzāms lēmuma projekts par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, ko sastādījis Valsts prezidenta aicinātais Ministru prezidenta amata kandidāts. Gan pieteikuma iesniedzējs, gan Saeimas pārstāvis ir vienisprātis, ka lēmumu par atkārtotu uzticības izteikšanu Ministru kabinetam Kārtības rullis nereglamentē. Taču nepamatots ir pieteikuma iesniedzēja apgalvojums, ka Kārtības ruļļa