3. Article

Papildus tam vēršam uzmanību uz atsevišķiem Spriedumā izdarītajiem secinājumiem, kuriem nevaram piekrist. 3.1. Sprieduma 23. punktā secināts, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Šāds secinājums pamatots ar to, ka: 1) tiesību normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un tādējādi pilnībā liedz šādai personai strādāt par apsardzes darbinieku; 2) apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus izņēmumus; 3) apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā arī tad, ja personas slimības gaita ir mainījusies un persona vairs nelieto alkoholu. Kā jau tika norādīts šo atsevišķo domu 2. punktā, apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas tikai uz tām personām, kurām diagnosticētā alkohola atkarība dod pamatu apšaubīt šo personu spēju veikt apsarga pienākumus. Tas, vai uz personu ir attiecināms šis aizliegums, ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma individuāla izvērtējuma, kuru veic ārsts konkrētajā laikā, pirms persona iesniegusi dokumentus apsardzes sertifikāta saņemšanai. Tādēļ pretēji Spriedumā apgalvotajam nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums personai ir noteikts uz mūžu. Tātad nevaram piekrist tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. 3.2. Satversmes tiesa, atzīstot, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts, secīgi Spriedumā izmantojusi absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Proti, izvērtējot to, vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, tiesa pārliecinājusies par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Minētā metodoloģija pēdējo gadu laikā ir izmantota arī trijos citos Satversmes tiesas spriedumos: 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 un 2020. gada 17. decembra spriedumā lietā Nr. 2020-18-01. Lai gan laika gaitā absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas piemērošana ir attīstījusies, tomēr vienojošais elements ir tas, ka tiesa īpašu uzmanību pievērš tieši likumdevēja rīcībai un pamatojumam, pieņemot tiesību normā ietvertu absolūtu aizliegumu. Tomēr šīs metodoloģijas izmantošanas sekas ir tādas, ka netiek respektēts Satversmes 21. pantā ietvertais princips - likumdevējs pats sev nosaka iekšējās darba kārtības noteikumus (parlamentārās autonomijas princips). Pārlieku detalizēti izvērtējot to, kā tiesību normas izstrādes gaitā tās redakcija tika apspriesta, tiesa zināmā mērā iejaucas likumdevēja iekšējās darba kārtības jautājumos. Deputātu izteikumi nevar būt vienīgie izšķirošie argumenti objektīvai pamattiesību ierobežojuma nepieciešamības izvērtēšanai. Turklāt, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, nav iespējams noteikt skaidrus kritērijus, pēc kuriem varētu spriest, vai likumdevēja centieni pamatot un izvērtēt absolūta aizlieguma nepieciešamību ir uzskatāmi par pietiekamiem. Piemēram, ja likumdevējs tiesību normā noteiktu aizliegumu par pedagogu strādāt personai, kura iepriekš sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tad gadījumā, kad likumdevējs šāda aizlieguma nepieciešamību nebūtu pietiekami izvērtējis un pamatojis, proti, tas nebūtu detalizēti apspriests Saeimas komisijā vai Saeimas debatēs, atsevišķi izvērtējot ar katra šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu apdraudētās intereses, attiecīgais aizliegums tiktu atzīts par Satversmei neatbilstošu. Taču debašu neesība nebūt nenozīmē to, ka likumdevējs nav pēc būtības izvērtējis un pamatojis šāda aizlieguma nepieciešamību. Aizliegums par pedagogu strādāt personai, kura iepriekš sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc deputātu ieskata, varētu būt tik pašsaprotams, ka neprasa izvērstu pamatojumu. Minētais piemērs atklāj absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas trūkumus, proti, to, ka šīs metodoloģijas piemērošana noved pie formālisma un rada šķēršļus pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanai pēc būtības. Ikviena aizlieguma satversmību efektīvi var pārbaudīt, piemērojot Satversmes tiesas judikatūrā atzīto pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, proti, noskaidrojot to: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 12. punktu). Izmantojot šo metodoloģiju, ir iespējams pārbaudīt arī to, vai pamattiesību ierobežojuma pieņemšanas process atbilst labas likumdošanas principam. Tiesnesis A. Laviņš Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2021. gada 11. februārī